Gaisma tuneļa (m)alā
Pamodos saskrambātā un sašvīkātā kartona kastē. Pilns šeit ar utīm. Fuj, smird pēc vakardienas.
Jāiet prom no šejienes.
Gāju tālāk meklēt sevi.
Man pievienojās viņa. Arī viņa atradās šinī bardakā.

Pulkstenis rādīja 66:333. vakarā. Man kabatā atradās trīs vecas pieckapeikas. Varētu kaut ko nopirkt.
Varbūt pasmaržot gaisu. Par brīvu.


Viņai kājās bija sarkans džemperis un galvā zaļas zeķubikses.Man šķiet, ka mums padomā bija kas nelāgs (manuprāt, sagriezt pasauli kājām gaisā).
Iekšas man teica, ka vēlas iznākt uz āru. Nespēj vairs izturēt smirdoņu.

Savukārt viņai sirds izkāpa laukā pa muti un skrēja prom. Mēs abi dzināmies tai pakaļ. Mēģinādami noķert viņas sirdi nonācām trīsdesmit astoņas pēdas zem zemes. Elles bēniņi, kuros glabājas nolietotais ļaunums. Tur atradās arī virtuve, kurā tika ceptas grupveidā pankūkas no mīklas, kurā iemīcīts vakardienas reibums (varbūt riebums).

Viņa aizmiga. Es apgūlos blakus un atradu pierādījumus īstenībai. Tās bija skrambas uz viņas rokām. Alkas aizvērtajās acīs.
Viņa bija Es,
un Es biju Viņa.
Viņš un Viņa.

Dzīvības pazīmes bija. Tā bija nolemtība, gaidas un ceļojums. Piecēlās, pieliecās un apsēdās.

Es atradu viņas sirdi - tā bija ieritinājusies uz manām krūtīm. Viņas sirds izrādās bija skrējusi un bēgusi no manis, jo man nav sirds. Un pat ja ir, tad tā ir tik pat nomaldījusies.

Vai viņas sirds skrēja to atrast?
Bet viņa bija iemigusi, un viņass sirds bija pie manis. Jutos nedaudz savtīgs, bet laimīgs. Man bija sirds. Kaut sveša, bet tā bija sirds. Sirds man pieglaudās.
Viņa atvēra acis un pasmaidīja.

Mums nebija gaismas. Mums bija tunelis bez gaismas galā. Mēs bijām gaisma tuneļa malā vai mālā.
Tunelis bija no māla, bet mums bija pesimistiskais optimisms. Aizsākums. Pirmsākums.

Koa ???