— Nu ko, – nopūtās T. – piesēdīsim?
— Tā jau tradīcija prasa, – pasmaidīja D.

Taisnības labad gan jāpiezīmē, ka abi varoņi jau sēdēja. Pa kāda Zolitūdes pavisam parasta nama pavisam parastu logu pavērās skats uz pavisam parastu pagalmu. Aiz loga, pavasara saulītē, skraidīja kaimiņu puņķutapas, ceriņkrūmā vietējā skolu jaunatne iemēģināja tabakas burvību, maigs vējiņš dzenāja pa trotuāru vakardienas presi, bet mūsu varoņu sejās bija jaušamas skumjas. D. klusībā apcerēja priekšā stāvošo Ceļu, T. prāts meta neizsekojamus līkločus pa jaunības tekām, kaķis, kurš pinās turpat zem galda, kā ierasts, nedomāja neko.


— Klausies, – klusumu pārtrauca T. – nu tad varbūt pa vienai šitai te? Nu?
— Ceļakājai? Nu lai nu būtu. Rādi nu to savu izslavēto... Kā viņu tur sauca... – D. uz mirkli atgriezās tagadnē.

T. gādīgi uzpildīja glāzes, kungi saskatījās un pēc nelielas pauzes bez liekiem vārdiem iztukšoja to saturu. Kaķis uztrausās uz galda, ieinteresēts noinspicēja traukus, iemērca ķepu vienā no jau tukšajām glāzēm, nodegustēja un nelabi šķaudot pazuda atpakaļ pagaldē, cīnīties ar iedomātām mušām.

***

Ieilgušo klusumu iztraucēja bezkaunīgs zvirbulis ar acīmredzamu plānu nospert uz soliņa stāvošo maizes šķēli. Kaķis nervozi sarosījās.

— Klau, kā tev šķiet, kad būsi galā?
— Nezinu, — D. domīgi raudzījās parka kanālā peldošajās pīlēs — Pats saproti, nevienam no mums nav lemts ko tādu zināt.
— Nu ja. Laikam jau.

Blāvi dzeltenīgais šķidrums ielija glāzēs un tikpat ātri no tām pazuda. Jaunā māmiņa ar dvīņu ratiņiem dīvainu skatienu noskatījās uz soliņa sēdošajos un pielika soli.

— Bet klau... Kā ir vispār? Nav, es nezinu... Nav kaut kā jocīgi? Tā vienkārši celties un iet, un...
— Ir. Protams ir. Domā viegli, tagad tā lekt kājās un pamest šo visu? — D. žests sevī ietvēra gan Sēnu, gan Dievmātes katedrāli, gan ķiķinošo francūziešu bariņu, kas tajā brīdī šķērsoja tiltu. T. ieinteresēti paskatījās apkārt, kaķis vienaldzīgi apgriezās uz otriem sāniem. Atspiedušies pret Pont au Double margām viņi iztukšoja vēl pa mēriņam.

— Bail?
— Protams, ka bail. Bet... nē, nopietni, laikam man jāiet.

D. slinki pietrausās kājās, noslaucīja bikšu pakaļpusi un spēra pirmo nedrošo soli pretī nezināmajam. Pēdējā brīdī T. viņu saķēra aiz krekla stērbeles un parāva atpakaļ.

— Da tu galīgi nojūdzies!?

D. paskatījās lejup un attapās, ka viņi sēž uz pašas Lielā Kanjona malas, no bezdibeņa viņu šķīra nepilns pussolis. D. salīgojās un steigšus atsēdās atpakaļ, gandrīz nospiedis kaķi, kurš bija nekavējoties iekārtojies viņa iesildītajā vietā.

— Eu, eu, nu a mazliet skatīties vai nu uz priekšu, vai atpakaļ, vai vispār kaut kur? – kaķa balsī bija jaušama neapmierinātība.
— Pabīdies, resnā maita!
— Nē nu kā teiksi, slaidais tu mūsu, - kaķis kritiski aplūkoja runātāju, bet, katram gadījumam, pārvācās mazliet tālāk.

— Labi, labi, viss, paga. Ielej vēl pa vienai un tad es saņemšos. Mazliet tresī, zinies, - D. vainīgi un samocīti pasmaidīja.

Runāt vairs nebija par ko. Viss bija izrunāts naktī un dienā pirms tam. D. kājas vēl mazliet trīcēja, taču dzeltenīgais šķidrums pamazām atgrieza drosmi.

— Labi, viss, — viņš ievilka elpu, noskurinājās — Tagad gan iešu. Ir jāiet. Nu ja vien vēl man būtu kaut mazākā nojausma, kurš tad te, bļaķ, būtu pareizais virziens...

Patiesi, visapkārt pletās džungļi, kaut kur tālumā, saceļot putekļu mākoni, traucās ķenguru bars, virs galvas lidinājās krāsaini papagaiļi. Mulsumu izjauca kaķis, kurš piebikstīja D. pie kājas un painteresējās, vai dīvainais sarkanais kukainis ir ēdams. D. jutās pat mazliet atvieglots par uzsākto diskusiju un iemeslu palikt vēl mazliet. Ko nu tur slēpt — viņam bija bail. Un ar katru mirkli jo mazāk viņam gribējās celties kājās un to visu pamest tagad un tā uzreiz.

— Eu, klau, a tu tur, es atvainojos, jau pirms kāda laiciņa netaisījies projām? – kaķis aplinkus painteresējās, cerīgi raudzīdamies uz vienīgo smalkajām smiltīm nepārklāto pleķīti redzamības attālumā. To šobrīd bija okupējis D.
— Jā jau, jā. Viss, eju. Ha! Ha, eu, paskaties, šitas gan ir feini!

D. bija pieslējies kājās un mēģinājis spert pirmo soli, taču Mēness gravitācija lika tam izskatīties kā graciozam balerīnas lēcienam. Nu labi, mēs, protams, pārspīlējam ar vārdu „graciozs”, jo vairāk pārspīlējam ar vārdu „balerīna”, taču lēciens izdevās pavisam iespaidīgs, T. jau atkal pēdējā brīdī sagrāba draugu aiz krekla, pirms tas noripoja no krātera malas.

— Uzmanīgāk, uzmanīgāk, ja?
— Mja. Tā vien šķiet, ka jāliekas mierā ar to tavu brīnumdziru, es jūtos mazliet dīvaini.
— Dīvaini? Jā, es arī kaut kā tā... – T. pārlaida acis bezgalīgajam sarkano Marsa smilšu klajumam - ...kaut kā tā neierasti, – viņš ilgi meklēja piemērotāko vārdu, izliekoties nedzirdam kaķa klusi nomurmināto viedokli par abiem biedriem, viņu dziru, tās sekām un dzīves kārtību kā tādu.
— Labi, viss. Nu gan viss.

D. ievilka gaisu, aizvēra acis un spēra soli tukšumā. Bezsvara stāvoklī bija grūti nokoordinēties, uz priekšu, atpakaļ, pa labi, pa kreisi, augšup, lejup — viss bija sajaucies vienā zvaigžņotā masā. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja T. stāvam pie iluminatora, atvadu sveicienā paceltu roku, kaut kur fonā kaķis tvarstīja iedomātu kodi. Acīs sariesās asaras, taču D. saņēmās un pārliecināti devās tumsā.

***

Viss lidojums šķita kā viena sekunde, vai varbūt viena mūžība. Taču dīvainas skaņas un neizturami koša gaisma kādā brīdī lika saprast, ka viņš ir nonācis galā, vienlaicīgi paradīzē, ellē un šķīstītavā. Priekšā stāvošie vārti ar čīkstoņu pavērās un valdonīga balss, kuras skaļums vien lika asinsvadiem D. galvā eksplodēt, bezkaislīgi pajautāja tikai vienu jautājumu:
— Nu ko, atkal lejā pie T. visu nakti dirnējāt?

Balss teica vēl kaut ko, taču tas pamazām pārvērtās nesaprotamā vārdu ķīselī. Tas viss arī vairs nebija svarīgi, D. saprata, ka viņš ir nonācis sava ceļa galā. Visapkārt satumsa un beidzot viņš iegrima bezsapņu miegā.