pajautā! - Mirušie sapņos

Jā, nu, visu laiku tas ir bijis mans vectēvs (es nebiju uz viņa bērēm, jo viņš nomira mazāk kā mēnesi pēc tam, kad es sāku studēt ārzemēs), pec tam pievienojās mana vecmamma un pēdējā laikā tā ir arī mana, pirms 10 gadiem ar auto notriektā komandas biedrene.
Reāli sāk traucēt. Es cenšos to visādi izskaidrot, bet nespēju. Par vectēvu vēl liekas, ka tas varbūt tāpēc, ka man joprojām ir žēl, ka nebiju bērēs. Bet varbūt tas tāpēc, ka es pat pārāk bieži braucu uz kapiem pie viņa (kur apglabāta arī komandas biedrene). Un, ja ņem vērā, ka sapņi atrāda to, kas dienā noticis, varbūt tāpēc man tie miroņi. Bet ne jau katru dienu es arī uz kapiem dodos.

Es zinu, ka esmu piefiksējusi, kad man atkārtojas divi sapņi - viens, kurā pamatīgi piekauju kaut kādu random cilvēkus, tā, ka gandrīz nositu viņus un otrs, kurā man visu laiku atkal ir jāiet skolā un man kaut kas nesanāk un es nesaprotu kāpēc man atkal ir jāmācās pamatskolā vai vidusskolā, ja jau reiz man ir augstākā izglītība. Pirmo es redzēju naktīs, kad pa dienu bija jākomunicē ar cilvēkiem, kas man radīja diskomfortu (un tie nebija tie, kurus es situ sapnī), otro, kad pa dienu vai nākamajā dienā man bija jādara kaut kas, kas man riktīgi, riktīgi nepatīk un es to daru ar piespiešanos. Varbūt šādi jāpaanalizē miroņu sapņi. Bet tie ir tik bieži, ka ej nu saproti, kas par vainu.

Teorētiski no miroņiem nebaidos, tas, kas mani nomāc, nujā, varbūt tā vectēva lieta. Un vai es baidos no kaut kā kā no miroņiem - laikam jau nē, jo man nav bail no miroņiem. Viņi vienkārši naktīs traucē gulēt.

Jā, vectēvs gan kaut kā zināja par to savu miršanu un pirms es braucu prom, pateica, ka uz bērēm varu nebraukt, atbraukšu pēc skolas un nolikšu puķes uz kapa. Bet nu tas nemaina faktu, ka es nebiju uz bērēm.

Es bieži saku, ka atkal redzēju sapnī vectēvu un ome (tā, kas viņa sieva) ļoti to pārdzīvo, jo saka, ka nekad nav redzējusi viņu sapnī un, ka man jāaiziet uz kapiem, uz baznīcu utt. Bet tas neko lāgā īsti nepalīdz.

nē, nu mirušos. :D mirušie, miroņi, nelaiķi

Gan, gan. Pārsvarā gan ir dzīvi.
Pēdējais sapnis, kurā bija gan ome, gan vectēvs bija tāds, ka ome nomira no kaut kādas nezinu kādas kaites pa ceļam autobusā, kas vairāk bija kā koka rati, es vedu viņu apglabāt, bet reāli nesaprotu, kur tad, lai liek, jo viņa taču jau ir apglabāta - apglabāt vēlreiz blakus vai pa virsu.
Vectēvs savukārt bija pazaudējis tiesības dzērumā, divreiz. Un es viņam teicu - eu, nu, es tak tevi varēju aizvest.

Nu, visādi sviesti tur notiek. Tie sapņi ir tik bieži un tik dažādi, ka nevar to visu izstāstīt. Un tieši tas arī traucē, ka visu laiku sapņoju par viņiem. Jo, nu, cik var.