pajautā! - Darela zinātājiem

plekstes filejas
google mani aizveda te

- Mīļā sirds, - Makgreids teica, - es jums pilnīgi piekrītu. Bet, tā kā mums nav pārtikas, es nesaprotu, kā īsti jūs grasāties pagatavot piecus ēdienus, kad šī nespējīgā United Africa Company bastarda laiva sēž uz grunts un visticamāk, ka viņa krājumos ir tikai pāris bundžu sautētu pupu.
Es sapratu, ka situācija slīd ārā no kontroles, un vēlreiz pašķindi­nāju ar pudeli. No virtuves atkal atskanēja "jā, masa" koris un tika atnests vēl alus.
- Paliksim pie trim ēdieniem, - es ierosināju, - un izvēlēsimies tos pašus vienkāršākos.
- Tātad pirmais, - Mērija aizrautīgi teica, - varētu būt suflē.
- Jēzus neprot gatavot suflē, - Martins iebilda.
- Kas? - Mērija pārsteigta pārjautāja.
- Jēzus, mans pavārs, - Martins paskaidroja.
- Nekad nebiju dzirdējis, ka jūsu pavāru sauc Jēzus, - Makgreids teica. - Kāpēc jūs nedarāt pasaulei zināmu, ka viņš atkal augšām­cēlies?
- Jāsaka, viņš augšāmcēlies visai neparastā formā, - Robins pie­zīmēja, - kā deviņas pēdas sešas collas garš hausa ar dziļi vaigos ie­gravētu savas cilts zīmi, izskatās kā ar vienu kāju kapā un šausmīgi gatavo.
- Tieši to es gribēju sacīt, - Martins teica, - tāpēc no suflē nekas nesanāks.
- Ak, - Mērija vīlusies novilka, - es labprāt pati to pagatavotu, bet neliekas, ka man vajadzētu atrasties virtuvē, kad D.C. ieradīsies.
- Protams, nē, - Martins stingri teica.
- Varbūt mazliet briežgaļas? - Robins ierosināja, jautājoši skatī­damies uz mani.
- Kaut arī gribu palīdzēt Martinam, - es paziņoju, - es negrasos nokaut kādu no maniem dukeru mazuļiem, lai sagādātu D. C. briežgaļu.
- Kā būtu ar grauzdiņiem un bez čaumalām vārītām olām? - ierosināja Makgreids, kurš šobrīd tukšoja jau piekto alus pudeli un vairs īsti nekoncentrējās uz šīs lietas svarīgumu.
- Man kaut kā nešķiet, ka tas būs pietiekami smalki, - Mērija šaubījās. - Ziniet, ka D. C. patīk, ja viņu lutina.
- Lūk, ko es teikšu, - es iesāku, - vai kādreiz esat nogaršojuši kūpinātu dzeloņcūku?
- Nē, - visi reizē atbildēja.
- Ziniet, ja gaļu pareizi sagatavo, tā ir brīnumgarda. Man ir kāds mednieks, kas pastāvīgi piegādā man dzeloņcūkas - cerībā, ka es tās nopirkšu. Tā kā viņas tikušas noķertas tajās šausmīgajās tērauda la­matās, kādas mednieki lieto, dzeloņcūkas ir pārāk smagi ievainotas. Es tās nopērku un atbrīvoju no ciešanām, un tad izbaroju saviem dzīvniekiem. Tomēr šad tad es kādu pārīti aizsūtu pazīstamam džekam, vārdā Jāzeps - tas viss sāk līdzināties garīdzniecības konfe­rencei -, un viņš tās žāvē, izmantodams speciālu malku un zālītes, kuras atsakās man nosaukt. Rezultāts ir gaužām garšīgs.
- Jūs, protestantu cūka, - Makgreids teica, - jūs to slēpāt no mums.
- Tikai tāpēc, ka nav pietiekami daudz dzeloņcūku, lai visiem par to stāstītu, - es atteicu. - Tomēr šodien es divas nopirku. Viņas bija tā savainotas lamatās, ka man nācās tās nobeigt. Es grasījos tās izba­rot dzīvniekiem, bet šīs briesmīgās trauksmes dēļ varu nosūtīt Jā­zepam, lai izžāvē, un tad mēs varēsim no gaļas un grauzdiņiem pagatavot to, ko Mērija dēvē par ievadu.
- Es arvien vairāk un vairāk pārliecinos, - Makgreids teica, - ka jūsu vēnās patiesi rit īstas īru asinis. Manuprāt, tā ir meistarīga ideja.
- Bet jūs taču nevarat cienāt D. C. ar dzeloņcūkas gaļu! - Mērija šausmās iesaucās.
- Mērij, dārgā, - es mierināju, - jums nemaz nav jāsaka viņam, ka tā ir dzeloņcūkas gaļa. Sakiet, ka tā ir briežgaļa. Gaļa ir tik izsmal­cināti nokūpināta, ka cilvēks ar tādu garšas izjūtu kā D. C. nekādā ziņā nepamanīs atšķirību.

[..]
- Vai mēs varam pieņemt, - Makgreids ierosināja, - ka viņš var­būt nomirs, iebaudījis kūpināto dzeloņcūku, un tāpēc nav vērts ap­svērt pārējos divus ēdienus?
- Nē, nē, - Martins teica, sapratis viņu burtiski, - mums ir vaja­dzīgs kaut kas turpinājumam.
- Augšāmcelšanās, - Makgreids neatlaidās, - nekas nav tik labs kā tāda augšāmcelšanās īru gaumē, lai panāktu vieglprātības garu kompānijā.
- Pagaidiet, pagaidiet! Apklustiet un uzklausiet mani, - es teicu. - Mēs sāksim ar kūpinātu dzeloņcūku. Tālāk es iesaku zemesriekstu siteni.
Visi iestenējās.
- Bet mēs taču visu laiku ēdam zemesriekstu siteni, - Robins žē­lojās, - mēs no tā vien pārtiekam. Tā ir mūsu pamatdiēta.
- Nē, nē, - Martins satraukts iesaucās, - tieši šā iemesla dēļ es no­pirku Jēzum cepuri.
Pārējie, kuriem šis notikums nebija izskaidrots, izskatījās viegli ap­stulbuši.
- Jūs gribat teikt, ka viņš gatavo tiešām labu zemesriekstu siteni? - es jautāju.
- Jā, - Martins apgalvoja, - labāko, kādu es jebkur esmu baudījis.
Zemesriekstu siteni var raksturot vienīgi kā sava veida īru sau­tējumu; to gatavo no jebkuras gaļas, kāda vien dabūjama, pārlej ar stipru mērci no kapātiem zemesriekstiem un pasniedz kopā ar lielu daudzumu sīku uzkodu, ko afrikāņi dēvē par "mazmazlietām". Tas varēja būt vai nu brīnumgards, vai arī gatavais ārprāts.
- Nu ko, ja Jēzus spēj pagatavot siteni, - es teicu, - tad Piuss ir šausmīgi meistarīgs mazmazlietās. Tātad galvenā ēdiena jautājums būtu nokārtots.
- Kādus saldumus mēs varam sagādāt desertam? - Robins jau­tāja.
Mēs brīdi domājām un tad paskatījāmies cits uz citu.
- Nu jā, - Mērija bezcerīgi noteica, - nāksies atgriezties pie veca­jiem krājumiem.
- Es zinu, - Makgreids ierosināja, - augju salātus.
Augju salāti bija neizbēgama mūsu diētas sastāvdaļa, iesaukti tā par godu afrikāņu nespējai izrunāt līdzāsstāvošus "g" un "ļ" bez šļup­stēšanas.
- Jā, pieņemu, ka tam vajadzētu sanākt, - Robins drūmi noteica.
- Šobrīd dabūjami vairāki tiešām labi augļi, - Mērija stāstīja. - Manuprāt, mēs varētu pagatavot kaut ko tiešām īpašu.
- Teicami, - es sacīju, - jautājums nokārtots.
- Pēcāk kafija un dzērieni verandā, un mēs iedabūsim veco bastardu gultā, cik ātri vien iespējams
[..]
Šīs diezgan kutelīgās sarunas laikā uz galda Mērijas priekšā tika nolikts milzīgs šķīvis ar zemesriekstu siteni, un visā spīdīgā galda garumā parādījās kādi divdesmit šķīvīši ar mazmazlietām. Tas izskatījās tiešām ļoti iespaidīgi
- Es ļoti atvainojos, ser, bet mums nav nekā cita, izņemot zemes­riekstu siteni, - teica Martins, kuram piemita nelāga tieksme pirms laika atvainoties, tādā veidā dodot pretiniekam iemeslu pārmetu­mam. - Bet parasti mans pavārs to gatavo šausmīgi labi.
- Es zinu, ka cilvēki mēdz to ēst pārāk bieži, - D. C. atteica, - bet es tiešām domāju, ka tas ir ļoti labs, spēcinošs ēdiens.
Mērija servēja siteni ar rīsiem uz šķīvjiem, un Amoss ar Piusu mums tos svinīgi izdalīja. Tālāk sekoja tāda kā šaha partija, ko visi spēlēja ar mazmazlietu šķīvīšiem.
[..]
- Cik neparasti, - D. C. prātoja, gremodams lielu kumosu siteņa. - Es nebūtu domājis, ka šeit, tik tuvu civilizācijai, tā sakot, varētu būt sastopams jelkāds dzīvnieks.
Tajā mirklī atskanēja tāds krakšķis, it kā kāds būtu pārlauzis vaļa mugurkaulu, un ar čaboņu, kādu saceltu miljoniem orkāna norautu lapu, palmu zaru punka nogruva tieši uz galda, un tā viens gals pil­nīgi apraka D. C.
Par laimi, punka krītot apdzēsa sveces, tāpēc nekas neaizdegās, tomēr šķērseniski, starp daudzajām, baleta bruncīšiem līdzīgajām lapām atklājās ārkārtīgi interesanta vietējā fauna, kas dzīvoja vistie­šākajā tuvumā civilizācijai.
Tas radīja tiešām ievērojamu efektu publikā.
- Ak, mans dievs! Ak, mans dievs! - Mērija spiedza, pielēkdama kājās, apgāzdama savu džinu ar toniku un zaudēdama parasto lēn­prātīgo pozu.
- Kāpēc jūs nelikāt man to pārbaudīt, stulbais bastards! - Mak­greids rēca.
- Ir tādi brīži, kad jums tiešām izdodas novest mani līdz izmi­sumam, Martin, - Robins mazliet bargi aizrādīja.
- Es šausmīgi-drausmīgi atvainojos, ser, - Martins sauca nere­dzamajam D. C. - Es nemaz nezinu, kā varu izlūgties piedošanu.
Katastrofas rezultātā viņš trīcēja no galvas līdz kājām.
Palmu lapas sakustējās, un parādījās D. C. galva.

es balsotu, ka tas "sitenis" ir dīvaini iztulkots "satay"

Tas apraksts bija taads visai miglains, bet, ja paeizi atceros, tad eedienu taa arii sauca - zemesriekstu sauteejums un eeda vinju kopaa ar mazmaz lietaam (to es atceros, bet izskaidrojuma mazmazlietaam gan tur laikam nebija)

Man šķiet, sauca sate. Googlē ir tāds: http://en.wikipedia.org/wiki/Peanut_sauce

"Augju salāti" varbūt? kaut kur pa miglu tādi nāk atmiņā.