pajautā! - Darela zinātājiem

- Mīļā sirds, - Makgreids teica, - es jums pilnīgi piekrītu. Bet, tā kā mums nav pārtikas, es nesaprotu, kā īsti jūs grasāties pagatavot piecus ēdienus, kad šī nespējīgā United Africa Company bastarda laiva sēž uz grunts un visticamāk, ka viņa krājumos ir tikai pāris bundžu sautētu pupu.
Es sapratu, ka situācija slīd ārā no kontroles, un vēlreiz pašķindi­nāju ar pudeli. No virtuves atkal atskanēja "jā, masa" koris un tika atnests vēl alus.
- Paliksim pie trim ēdieniem, - es ierosināju, - un izvēlēsimies tos pašus vienkāršākos.
- Tātad pirmais, - Mērija aizrautīgi teica, - varētu būt suflē.
- Jēzus neprot gatavot suflē, - Martins iebilda.
- Kas? - Mērija pārsteigta pārjautāja.
- Jēzus, mans pavārs, - Martins paskaidroja.
- Nekad nebiju dzirdējis, ka jūsu pavāru sauc Jēzus, - Makgreids teica. - Kāpēc jūs nedarāt pasaulei zināmu, ka viņš atkal augšām­cēlies?
- Jāsaka, viņš augšāmcēlies visai neparastā formā, - Robins pie­zīmēja, - kā deviņas pēdas sešas collas garš hausa ar dziļi vaigos ie­gravētu savas cilts zīmi, izskatās kā ar vienu kāju kapā un šausmīgi gatavo.
- Tieši to es gribēju sacīt, - Martins teica, - tāpēc no suflē nekas nesanāks.
- Ak, - Mērija vīlusies novilka, - es labprāt pati to pagatavotu, bet neliekas, ka man vajadzētu atrasties virtuvē, kad D.C. ieradīsies.
- Protams, nē, - Martins stingri teica.
- Varbūt mazliet briežgaļas? - Robins ierosināja, jautājoši skatī­damies uz mani.
- Kaut arī gribu palīdzēt Martinam, - es paziņoju, - es negrasos nokaut kādu no maniem dukeru mazuļiem, lai sagādātu D. C. briežgaļu.
- Kā būtu ar grauzdiņiem un bez čaumalām vārītām olām? - ierosināja Makgreids, kurš šobrīd tukšoja jau piekto alus pudeli un vairs īsti nekoncentrējās uz šīs lietas svarīgumu.
- Man kaut kā nešķiet, ka tas būs pietiekami smalki, - Mērija šaubījās. - Ziniet, ka D. C. patīk, ja viņu lutina.
- Lūk, ko es teikšu, - es iesāku, - vai kādreiz esat nogaršojuši kūpinātu dzeloņcūku?
- Nē, - visi reizē atbildēja.
- Ziniet, ja gaļu pareizi sagatavo, tā ir brīnumgarda. Man ir kāds mednieks, kas pastāvīgi piegādā man dzeloņcūkas - cerībā, ka es tās nopirkšu. Tā kā viņas tikušas noķertas tajās šausmīgajās tērauda la­matās, kādas mednieki lieto, dzeloņcūkas ir pārāk smagi ievainotas. Es tās nopērku un atbrīvoju no ciešanām, un tad izbaroju saviem dzīvniekiem. Tomēr šad tad es kādu pārīti aizsūtu pazīstamam džekam, vārdā Jāzeps - tas viss sāk līdzināties garīdzniecības konfe­rencei -, un viņš tās žāvē, izmantodams speciālu malku un zālītes, kuras atsakās man nosaukt. Rezultāts ir gaužām garšīgs.
- Jūs, protestantu cūka, - Makgreids teica, - jūs to slēpāt no mums.
- Tikai tāpēc, ka nav pietiekami daudz dzeloņcūku, lai visiem par to stāstītu, - es atteicu. - Tomēr šodien es divas nopirku. Viņas bija tā savainotas lamatās, ka man nācās tās nobeigt. Es grasījos tās izba­rot dzīvniekiem, bet šīs briesmīgās trauksmes dēļ varu nosūtīt Jā­zepam, lai izžāvē, un tad mēs varēsim no gaļas un grauzdiņiem pagatavot to, ko Mērija dēvē par ievadu.
- Es arvien vairāk un vairāk pārliecinos, - Makgreids teica, - ka jūsu vēnās patiesi rit īstas īru asinis. Manuprāt, tā ir meistarīga ideja.
- Bet jūs taču nevarat cienāt D. C. ar dzeloņcūkas gaļu! - Mērija šausmās iesaucās.
- Mērij, dārgā, - es mierināju, - jums nemaz nav jāsaka viņam, ka tā ir dzeloņcūkas gaļa. Sakiet, ka tā ir briežgaļa. Gaļa ir tik izsmal­cināti nokūpināta, ka cilvēks ar tādu garšas izjūtu kā D. C. nekādā ziņā nepamanīs atšķirību.