pajautā! -

Smēķētājs biju vairāk kā 14 gadus. Grāmatas gan par to neesmu lasījis. Process bij tāds:
a) pāris mēnešus sevi pārliecināju, ka nevajag, nu tipa gandrīz pirms katra smēķa (pīpāju apmēram paciņu dienā) sev pārjautāju vai tiešām vajag. Tā pat izdevās sevi pārliecināt, ka varēju iztikt ar 2 paciņām uz nedēļu;
b) pamazām pārgāju no sarkanajām uz gaišākām;
c) tā kā dzīvoju laukos un līdz veikalam ir gabals ko vilkties, tad uz nedēļas nogali nenopirku smēķus. Attiecīgi 5dienā pielēju aci, un kārtīgi nopīpājos (sanāca netīšām, bet nostrādāja), līdz ar ko 6dien vismaz līdz pusdienlaikam bij tik sūdīgi, ka smēķēt i negribējās. Nu un pēc tam vienkārši nebija ko smēķēt, jo 5dien izvilku visas uz jaunas nebiju nopircis.
Iztiku bez lomkām. Grūtāk bija nenopirkt. Ja nav ko smēķēt tad var iztikt. Galvenais bija NENOPIRKT.

Tad uz gadu atsāku, jo sencis nomira (uz to skrobi appīpājos). 1 gadu papīpāju, bet tad atmetu vienkārši nepīpā un viss.

Tagad attiecīgi nu jau 2 gadus nevelku un pēc būtības jūtu, ka varētu uzpīpāt un tik pat viegli arī pārtraukt.

Kopsavilkums. Atmest nav grūti, galvenais jābūt pašam par to pārliecinātam. Grūtāk ir neuzsākt pēc dienas atkal(tāpēc galvenais ir NENOPIRKT).

Lūk, tā reakcija no cigaretes līdz cigaretei arī ir tās slavenās lomkas. Kad nepīpē, tad lomkas arī pāriet. Bet. Tāpat kā ar alkoholu - vienreiz smēķētājs ir vienmēr smēķētājs, un atmest nevar nekad. Var tikai nepīpēt. Un atkarība vienmēr gaida, kad tu, cilvēks, būsi sevi pārliecinājis, ka vienu jau var. Pārbaudīts.

mjā. šo es ņemšu vērā.