pajautā! - jāizvēlās skoliņ-oliņ

Uz turieni tak iet gan 6. gan 11. tramvaijs un visa pārējā satiksme. Bērns pats var tikt uz skolu, sākuma tikai drusku jāpiepalīdz.

Humanitāro absolvēju. Cik zinu, tur mazos joprojām māca daži pasniedzēji, kas mācīja vēl manu nelaiķa tēvu, bet es pati absolvēju jau 2005.gadā. To mēdz saukt arī par "RCHV mumifikācijas programmu". :D

Kopumā - ja nav iebildumu pret šķiru sistēmu, favorītismu un dziļi padomisku attieksmi pret mācību metodēm, kā arī faktu, ka ar eksaktajām zinātnēm būs bēdīgi, sevišķi, ja vēlākos gados tiks izvēlēts humanitārais novirziens, tad ir ok - sevišķi labā līmenī ir angļu valoda, dabiski, kā jau "angļu" skolai.

man liekas, ka, mācoties rchv, ir risks bērnam iekāpt dažādos mazvērtības kompleksos saistībā ar krutajiem VS nūģiem, sportistiem (kuri ir krutie, protams) VS māksliniekiem/brīvdomātājiem un tamlīdzīgi.
visu skolas laiku kaut kā puslīdz veiksmīgi izbraucu ar savu ķipa 'atšķirīgo' un 'nūģīgo' domāšanu (nedzēru, nepīpēju, riebās sports, patika māxxxliņa), jo es nejutos mazvērtīgāka par citiem, man nelikās, ka sportisti un pārējie 'krutie' būtu par mani labāki.
bet tagad mans brālis tuvojas pamatskolas beigām šajā iestādē, un viņam iet grūtāk. viņš ir vēl drusku jocīgāks, atšķirīgāks un brīvdomīgāks nekā es + jūtīgāks pret ārpasauli, tāpēc viņam ir grūti pārvarēt to autsaiderismu, ko izraisa viņa atšķirīgums. bet ir ok, jo viņš ir sapratis, ka lielākā daļa no klases ir vienkārši pamuļķi. nesen sāka iet mākslas kursos, viņš ir sajūsmā par to, ka ir arī vietas, kur cilvēki nepavada fizikas stundu, fočējot selfijus, nepļāpā visu laiku un nesmejas viens par otru.

vārdu sakot - ja ejat tur, galvenais, stipriniet bērnā pārliecību, ka viņa individualitāte ir vērtība :) nevis viņam jāpielāgojas skolas prasībām, krutuma rādītājiem utml.

mmmjap.. es nebiju tajā atstumtākajā galā, drīzāk kaut kur pa vidu. un ārkārtīgi pārdzīvoju par tiem, kuriem patiešām darīja pāri - vienu džeku vienreiz gandrīz aizdedzināja, ietinot gāzē no šķiltavām un pēc tam piešķiļot. jo vardarbību necieš tikai tas, kuram tas tiek nodarīts. arī piedzīvot to visu kā skatītājam bija visai nepatīkami. tamlīdzīgas lietas bija pavisam ikdienišķa parādība.
laikam no turienes tad arī iemācījos nošķirt, kuri ir duraki un kuri ir adekvāti, uzticami cilvēki.

Varbūt man veicās ar Bērtuli, varbūt ar iedzimtu valodas izjūtu. :) Bija jau arī tādi, kas par spīti visam arī angļu valodā bija nesekmīgi.

Brože bija mūsu audzinātāja vidusskolā. Pēc mums viņa pameta pedagoga darbu un atteicās ierakstīties mūsu izlaiduma gadagrāmatā. :D Success! Bērtuli novedām līdz sirdsdrapēm un raudāšanai, jo pie mācību pārzines parunājām par viņas pedagoģijas metodēm, taču pēc tam bija ok.

brože, cik zinu, vairs nestrādā. un bērtuli es arī uzskatu par savu veiksmi. joprojām, neskatoties uz niecīgo lietojumu, neregulārie darbības vārdi un visi dažādie laiki manā prātā saglabājušies lieliski.

Angļu literatūrā man bija Brože un, ja neskaita zemas atzīmes par viedokli esejās, kas nesakrita ar viņējo, pārāk necietu. Tā sieviete gan bija indīga dikti, brr.

angļu literatūra bija izvēles priekšmets. bet, jā, šķiet, ka nevienam, kurš izvēlējās, neredzēju laimīgu seju par šo priekšmetu. es tā vietā paņēmu pasaules lietratūru un biju ļoti laimīga.