pajautā! -

Tavs jautājums man balstās aplamā pamatpieņēmumā, ka cilvēks, kurš ir niecīga, nepilnīga būtnīte uz visuma fona, satur informāciju par visumu un tā jēgu. To informāciju, kas ir cilvēkā, es esmu atkodis. Pirms kristietības. Un tā informācija ir ne vairāk ne mazāk kā sterils ļaunums/tukšums. Tur iekšā nekā cita nav. Tu vari lobīt to sīpolu un līdz pēdējai kārtiņai lolot cerības par pērli viducī, bet nekā tamlīdzīģa tur nav. Un tādēļ informācijai par plašāko kontekstu bez variantiem ir jānāk no ārpuses, no kaut kā, kas ir lielāks, pirmāks par visumu, jo tikai tas var kompetenti spriest par visumu un tā jēgu (līdz ar to - arī par cilvēku). Un slava Dievam par Viņa žēlastību, ka Viņš vispār mums tādu informāciju ir devis. Bībele nav pašsaprotama. Vēl jo vairāk - Viņa brīvprātīgā nāve pie Krusta ir tāda žēlastības dāvana, uz kādu mēs nemaz cerēt nedrīkstētu. Respektīvi - Dievs visu savu pilnību ir atklājis Jēzū Kristū, bet visa Bībele runā tikai par Jēzu Kristu, par Dievu. Un tur tad nu Viņš mums ir devis informāciju par to, kas te vispār notiek, un kas es tāds esmu. Bībele ir vienīgā grāmata, kura ir nekļūdīga visos iespējamos kontekstos - vēsturiski, zinātniski, pareģojumos, psiholoģijā, visās lietās - turklāt nes tādu Dieva žēlastības vēsti, kuru neviens cilvēks nekur pasaulē pirms tam nav spējis pat iedomāties.
Tāpēc no sevis es zinu, ka cilvēks ir radīts nāvei, bet no Dieva es zinu, ka cilvēks ir radīts mūžīgai dzīvībai (nu, vai mūžīgam sodam).

Tu nevari ticēt Bībeles Dievam, ja neesi kritisks. Ticības Dievam pamatā ir paškritika un spēja atpazīt, kas ir kas, spēja sazīmēt, kāda ir tava oriģinālā daba. Tikmēr visas citas reliģijas izliekas, ka cilvēks pēc savas dabas ir labs un to dabu vajag tikai slīpēt. Kristietība ir unikāla ar to, ka tā ir patiesa - tā netēlo, tā nemelo, tā neizliekas. Kristus pats saka, ka mēs visi esam ļauni. Un to var atzīt vienīgi caur kritisku pieeju, jo bez domāšanas mēs sev viens un divi iestāstām, ka esam taču labi.
Un tas tukšums nav saistīts ar domāt nespēju, tieši otrādi. Ja tu pietiekami ilgi un neatlaidīgi uzdod jautājumu "kas es esmu", tad tu bez variantiem nonāc pie tā, ka esi ļauns - nevis neitrāls - bet ļauns. Tukšs. Negatīvs. Tur viss apstājas. Tu vari turpināt domāt, tu vari turpināt spriest, bet jēgas sevī un "sevis kačāšanā" pilnīgi noteikti nav. Visa sātana valstība to noliedz (visas reliģijas, visas ideoloģijas, visas filozofijas, visi cilvēki no savas dabas - arī tu), vienīgi Dievs mums atklāj, ka tas ir fakts, un ka mums ir nepieciešama kaut kāda pārdabiska izeja no šī stāvokļa. Un nevis tāda, kādu piedāvā visas pasaules pasakas - no pelnrušķītēm līdz jogai - bet kaut kas, kas ir īstāks par šo sairstošo pasauli. Un tas ir Jēzus Kristus. Un tā ir Dieva griba, kas var mūs glābt no Tiesas, ne mūšu pašu "kačāšanās".

Jeremijas 17:9 Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?

1.Mozus 8:21 cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām

Ījaba 15:14 Kas tad ir cilvēks, ka tas šķīsts pastāvētu un ka no sievas dzimušais būtu taisnīgs?

Psalmi 58:3-4 Jūs perināt savās sirdīs netaisnību, visā zemē jūsu rokas tiecas pēc varasdarbiem. Bezdievīgie maldās no mātes klēpja, un tas, kas melus runā, alojas no pašām mātes miesām.

Sālamans mācītājs 7:20 Tiešām, virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kurš darītu tikai labu un nekad negrēkotu.

utt utjp

Un tu pats esi melis, ja saki, ka nekad neesi grēkojis. Ka nekad neesi, piemēram, melojis ;)
Un ar vienu grēku pilnībā pietiek, lai šis pārkāpums pret bezgalīgu un nevainojamu Dievu tiktu sodīts mūžīgā nāvē.
Tas, ka tu uzbur kaut kādu dievu pats savā iztēlē nepasaka pilnīgi neko par patieso Dievu. Tas tev ir kā salavecis, kuram var piešķirt jebkuras īpašības, kādas tev ir izdevīgas. Bet dzīvais Dievs ir svēts, un Viņa priekšā nav pieņemams pat viens vienīgs grēks. Savukārt grēku mēs darām, jo pēc savas dabas esam grēcīgi jeb ļauni. Mēs nekļūstam ļauni dzīves laikā - mēs tādi piedzimstam. Bērniem nav jāmāca melot vai zagt, sist citus bērnus vai būt savtīgiem. Viņi tādi ir defaultā. Mēs visi piedzimstam ļauni. Un ticēt kam citam nozīmē būvēt savu dzīvi uz meliem un nomirt aplamās ilūzijās.

Par tiem es neko daudz nezinu, izņemot to, ka tiem nav nekāda sakara ar Bībeli, Jēzu Kristu vai ar Dievu.
Par Hitleru negribi parunāt?

Jā, ja nelasa Dieva Vārdu. Tev pašam, piemēram, ir paša sagudroti priekšstati par Dievu un Bībeli.

Aplami skaties.

Un, btw, visi kompetentie hinduisti, ar kuriem man ir bijusi darīšana vai kurus esmu lasījis, viennozīmīgi uzstāj, ka yoga ir jūgs, savienošanās ar "dieviem". Nevis sevis līdzsvarošana. Tas par to sevis līdzsvarošanu ir vnk popsīgi meli materiālistiskajiem rietumniekiem. Visu savu brainwashīgo ideoloģiju krišnaīti/hinduisti uz rietumiem ļoti apzināti eksportēja zem viltus virsrakstiem "zinātne" un "veselība", lai pakļautu rietumu civilizāciju saviem "dieviem". Visai vienkārši. Bet tu vnk uzķeries.

Pag, nu tu taču tikai apstiprini manu pointu - tu savienojies ar "dieviem" jeb dēmoniem. That's it.

Pirmkārt, es agrāk ar to nodarbojos, un - jā, pie advancētākajām fāzēm tu tiešām viņus redzi.
Otrkārt, par kādu "supreme spirit" tu runā? Tu saki - vai nu tas vai šitas, vai allāhs vai kas. Ar ko tu tur savienojies? Tu taču to nemaz nezini! Tas ir vēl stulbāk nekā pārskaitīt visu savu naudu uz nezināmu konta numuru, cerot, ka tas būs tavējais, jo tādā gadījumā būtu vismaz kaut kāda niecīga cerība nepazaudēt to naudu. Taču garīgā pasaule ne tuvu nav neitrāla. Tur notiek 24/7 karš starp Dieva (jā - Bībeles Dieva) eņģeļiem un sātana eņģeļiem ("dieviem"). Un pie Dieva nevar nākt neviens grēcinieks, līdz ar ko tu defaultā pēc definīcijas piederi sātanam. Un vēl brīvprātīgi atdot viņam savu dzīvi, jo uzskati viņu par "supreme spirit", ir muļķīgi. Protams, mēs esam radīti, lai kalpotu, lai pielūgtu, bet savādi, ka tu savu anonīmo saimnieku (kurš ir sātans) uzskati par pielūgsmes un kalpošanas cienīgāku par Bībeles Dievu, kurš ir labs no A līdz Z. Bet te jau arī tas triks atklājas - katrs izvēlas pēc savas sirds. Tu izvēlies ļauno. Es, pēc Dieva želastības, kurā Viņš izmaina sirdi un atver acis, izvēlos Viņu. Es neceru, ka būšu nopelnījis kaut kādu sajūgšanos un harmoniju ar "dieviem" vai ar Dievu. Tas ir Viņš, kurš ir izglābis mani no tās elles, uz kuru visa pasaule - un arī tu - tik dedzīgi raujas savā patmīlībā. Es arī tāds biju. Es zinu, par ko es runāju. Un tad nu pašiem liekas, ka - oi cik mēs brīvi un vareni, jo atdodam savas dvēseles kaut kam anonīmam un nezinām, kas ir mūsu saimnieks! Bet no tā jau tu paliec tikai lētāks. Tikai maukas guļ ar svešiem cilvēkiem - i to ne par velti. Bet tu vnk tā nomet savu dvēseli zemē un vēl lepojies. Un to visu tikai tamdēļ, lai noliegtu Dievu, kurš nav vienaldzīģs, kurš nav neitrāls, kurš nav pasīvs - Dievu, kura priekšā tev nākas konstatēt savu necienīgo stāvokli. Lepnums. Nāve. That's all you get.

Tā ir garīgā realitāte - apzinies tu to vai nē. Tas, ka tavas acis uz to ir aizvērtas, nemaina to patiesumu. Materiālisms no tā nevar glābt. Tāpat kā nekritisks garīgums. Jā, garīgā realitāte ir tāda, kāda viņa ir, bet šī pasaule defaultā ir "tumšajā pusē", un Dievs vnk pārceļ cilvēkus otrpus Savam upurim, otrpus Krustam, jo, kā teica Jēzus: "neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani" (Jņ 14:6)
Un tu vari par to ņirgāties līdz savai nāves dienai, tas nemaina pilnīgi neko.

Lūk, tu spēj redzēt tikai tik tālu cik "dogmatiskas sistēmas", bet nekādu īstenību tu neredzi vispār - tikai savas ilūzijas par savu labumu.
Bet pastāv arī patiesība.

Interesanti zināt, kāpēc cilvēkam, kurš neatšķir grēku no taisnības, to vispār varētu vajadzēt zināt.