pajautā! - Komentāri

Tavs jautājums man balstās aplamā pamatpieņēmumā, ka cilvēks, kurš ir niecīga, nepilnīga būtnīte uz visuma fona, satur informāciju par visumu un tā jēgu. To informāciju, kas ir cilvēkā, es esmu atkodis. Pirms kristietības. Un tā informācija ir ne vairāk ne mazāk kā sterils ļaunums/tukšums. Tur iekšā nekā cita nav. Tu vari lobīt to sīpolu un līdz pēdējai kārtiņai lolot cerības par pērli viducī, bet nekā tamlīdzīģa tur nav. Un tādēļ informācijai par plašāko kontekstu bez variantiem ir jānāk no ārpuses, no kaut kā, kas ir lielāks, pirmāks par visumu, jo tikai tas var kompetenti spriest par visumu un tā jēgu (līdz ar to - arī par cilvēku). Un slava Dievam par Viņa žēlastību, ka Viņš vispār mums tādu informāciju ir devis. Bībele nav pašsaprotama. Vēl jo vairāk - Viņa brīvprātīgā nāve pie Krusta ir tāda žēlastības dāvana, uz kādu mēs nemaz cerēt nedrīkstētu. Respektīvi - Dievs visu savu pilnību ir atklājis Jēzū Kristū, bet visa Bībele runā tikai par Jēzu Kristu, par Dievu. Un tur tad nu Viņš mums ir devis informāciju par to, kas te vispār notiek, un kas es tāds esmu. Bībele ir vienīgā grāmata, kura ir nekļūdīga visos iespējamos kontekstos - vēsturiski, zinātniski, pareģojumos, psiholoģijā, visās lietās - turklāt nes tādu Dieva žēlastības vēsti, kuru neviens cilvēks nekur pasaulē pirms tam nav spējis pat iedomāties.
Tāpēc no sevis es zinu, ka cilvēks ir radīts nāvei, bet no Dieva es zinu, ka cilvēks ir radīts mūžīgai dzīvībai (nu, vai mūžīgam sodam).