neverendingstōrī
vakar atkal atšķīru fuko svārstu, lai turpinātu lasījumu. esmu ticis aptuveni līdz pusei. tad attapos, ka lasu šo grāmatu jau kopš slēpošanas brīvdienām, kas šogad iekrita ap februāra sākumu. laiku pa laikam lasu, bet tā vien liekas, ka lappuses nekad nebeigsies un es tā arī palikšu ar zilo striķīti, kas piešūts kā grāmatzīme, kaut kur pa vidu, nenosakāmā sižeta attīstības stadijā kopējās kompozīcijas kontekstā. nē, nē, nav garlaicīgi, taisni otrādi - tikai tāda jocīga sajūta, gluži kā tāds neverending story, kas uzņēmies uzurpēt manu atlikušo mūžu un tādējādi parādīt garu vidējo pirkstu visiem konkurentiem, kas pamazām jau sāk iesust savā "pēdējo jaunieguvumu" statusā.