Džordžs Orvels - "1984"
Tagad, lūdzu, iedomājaties, ka jūs dzīvojat aptuveni 1950. gadā, laikā, kad Pasaule cītīga atkopjas no Pasaules kariem un citām globālām un ne tik globālām krīzēm, bet vienalga vēl balansē uz naža asmens. Pēkšņi jūsu rokās nonāk grāmata, kas grib, lai jūs, tāpat kā es tikko vēlējos, iedomājaties sevi dzīvojam citā laikā. Konkrēti, dažus gadu desmitus uz priekšu, vēl konkrētāk, 1984. gadā. Laikā, kuru grāmatas autors paredzējis, kā sociālisma triumfa laikus. Pasaule sadalīta trijās daļās, trijās lielvalstīs, kas nepārtraukti karo savā starpā. Okeānijā, valstī, kurā valda angsocs (jeb angļu sociālisms), un kurā norisinās visi galvenie grāmatā aprakstītie notikumi, pie varas ir Partija. Partija, kuru veido gandrīz piektā daļa Okeānijas iedzivotāju. Varu tā notur ar nepārtrauktu cilvēku novērošanu, ar domu policijas palīdzību, ar 'dubultdomas' metodi, brīvas gribas apspiešanu, cilvēku slepkavošanu un nepārtrauktu, vienmēr notiekošu un esošu, vēstures mainīšanu...

Lai gan romāns sākumā asociējas ar kādu fantastikas romānu, kāds tas nedaudz arī, tomēr lasot aizvien tālāk un tālāk sāk likties, ka viss, kas grāmatā aprakstīts, reāli var kādreiz arī pastāvēt. Tas ir kā nelaimi vēstošs pravietojums, kurš piepildīsies, ja cilvēce nesapratīs to. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēce turpinās tādā pašā garā kā tagad (atcerieties, ka mēs esam iedomājušies, ka dzīvojam kautkur nedaudz pēc 1950. gada), tad notiks tas, kas notiek grāmatā. Tuvojoties romāna beigām lasītāju prāti pastiprināti tiek pievērsti dažādiem filozofiskiem jautājumiem. Vai eksistē brīvā griba ? Kas ir patiesība un kas ir meli ? Vai patiesība ir tā, ko redz cilvēks, vai tomēr patiesība ir kaut kas no cilvēka neatkarīgs, absolūts ? Kas ir pagātnes esence, vai tā vispār pastāv ?

"Vai pagātne pastāv konkrēti, telpā ? Vai kaur kur ir vieta, cietu ķermeņu pasaule, kur pagātne arvien vēl pastāv ?
- Nē.
- Kur tad pagātne pastāv, ja tā vispār pastāv ?
- Dokumentos. Tā ir uzrakstīta.
- Dokumentos. Un...
- Prātā. Cilvēku atmiņā.
- Atmiņā. Ļoti labi. Mēs, partija, pārvaldam visus dokumentus, un mēs pārvaldām visu cilvēku atmiņu. Tātad mēs pārvaldam pagātni, vai ne?"

Emocionālie iespaidi pēc grāmatas izlasīšanas bija graujoši, vismaz man. Visu nākamo dienu jutos tāds kā nestabils. It kā visu mūžu būtu pašam nemanot staigājis pa šauru latiņu, kas pārmesta pāri dziļai kraujai, bet tikai tagad atvēris acis un pamanījis, līdz ar to zaudējis līdzsvaru. Labi gan, ka šī sajūta pārgāja. Laikam jau ar dubultdomas palīdzību :). Nesapratāt ? Izlasīsiet grāmatu, - sapratīsiet! ;)

Paldies.