Izlasot šo darbu, nonācu pie secinājuma, ka par sazvērestību apspēlēšanu literatūrā man ir divi priekšstati. Pirmajā variantā sazvērestība tiek konstatēta un lēni atmudžināta visa romāna garumā, beigās atklājot tās iemeslus un aiz tās paslēpto patiesību. Šāds variants piedienas trilleriem, kuru radinieki kino jomā ir Holivudas grāvēji. Otrajā variantā sazvērestība tiek konstatēta, bet beigās izrādās, ka tā ir tikai varoņa vai varoņu iztēles radīta fikcija (piemēram, Umberto Eko- Fuko svārsts) vai tamlīdzīgi- pasvītrojot domu, ka īstu sazvērestību nemaz nav, ir tikai cilvēki, kas tādas vēlas izdomāt.

Džona Faulza Burvis neatbilst nevienam no šiem priekšstatiem. Romāns gan konstatē, gan atklāj sazvērestību, bet, gluži kā ieciklējies, ņemas lasītājam iegalvot, ka, šķetinot vienus maldus, var nonākt tikai pie aizvien jauniem maldiem. Tādēļ beigās nerodas sajūta, ka sazvērestība ir atklāta visā tās pilnībā. Nē, tā turpina pastāvēt arī pēc grāmatas izlasīšanas, aizvien pieaudzējot sev klāt jaunus posmus, nogremdējot jaunus zemūdens akmeņus. Gluži kā sazvērējusies teātra trupa romānā, arī romāns pats ar lasītāju spēlē smalku psiholoģisku rotaļu. Ja tam ir kas kopīgs ar augstākminētajiem sazvērestību variantiem, tad tā ir doma- vienmēr kāds tiek piemuļķots. Grūti gan pateikt, kurš šajā gadījumā ir piemuļķots- galvenais varonis vai varbūt lasītājs. Ja skatās no eksistenciālā viedokļa, tad piemuļķots ir cilvēks. Aizšķirot grāmatas pēdējo lappusi, tā arī nodomāju- cilvēks kārtējo reizi ir sodīts par savu esamību- tātad- visai nepelnīti.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" /> 

Burvis bez šaubām ir intelektuāls romāns, kas īpaši spoži izpaužas eksistenciālu un ētisku problēmu apspriešanā. Tas arī rada visas nepieciešamās noskaņas, lai lasītājs tajā iedzīvotos dziļi iekšā kā tādā mēbelētā istabā. Līdz ar galveno varoni lasītājam ir iespēja justies nodotam, izsmietam un izstumtam ārpus kaut kā visiem pārējiem labi zināma- nenoliegsiet- ļoti spilgtas un pazīstamas eksistenciālās izjūtas. Mums visiem ir dota tā lieliskā iespēja izdomāt katram savu dzīves jēgu, tomēr tā ir arī ķepīga un nepateicīga nodarbe. Bet svētīts ir pūlis, kas atdarina viens otru pārliecībā, ka rīkojas pareizi. Tādēļ esiet sociāli aktīvi, lai netaptu sodīti- tādu vēstījumu netieši pasniedz Burvis.

Kaut arī Burvis no nu jau mirušā rakstnieka Džona Faulza romāniem izpelnījies vislielāko lasītāju interesi, pats autors to neatzina par savu labāko veikumu. Rakstot par Burvi, Džons Faulzs piesauca Čārlzu Dikensu un viņa Lielās cerības, un romānā patiešām var sajust rakstnieka iedvesmošanos no šī darba un kritizētāja reālisma.