21. gs. komēdija. Nāves ēnā.
Es savā necilajā dzimumdienā kā dāvanu pamanījos iegūt tādu grāmateli kā "Mazais Dieviņš" ("Vernon God Little"). Autors - D.B.C. Pjērs (Dirty But Clean Pierre).

Šī austrāliešu rakstnieka debijas gabals ir varen pavelkošs. Pavelkošs,
galvenokārt ar savu... īpatnējo valodu. T.i. rupju līdz šokam (neliels atdarinājums
no manas puses) . Tāda varen laba Dienvidparka sērija iespīlēta starp
diviem vākiem (nu es domāju, ka tālāki paskaidrojumi par lokāciju
aprakstu, varoņu portretiem un valodu ir lieki :).
Bet, neskatoties uz virspusējo trulumu, kas tomēr gāžas kā no
pārpilnības raga, darbā ir pietiekoši daudz domugraudu, kuri ir
pietiekoši vērtīgi, lai tos paglabātu kādā smadzenes kaktā uz labu
laiciņu. Un tai sirrēali idiotiskajai noskaņai, kas tiek romānā radīta,
gribas pieķerties kā Andželinai Džolijai.

Iztiku bez liekiem spoileriem, tā kā ideja šajā tekstā ir viena - rekomendēju to sviestu. Pie tam diezgan agresīvi.