Arundhati Roja "Mazo Lietu Dievs"

Grāmata ar lielo burtu. Ne mirkli neatslābstoša intriga, ceļojot starp pagātni un tagadni varoņu dzīvēs, lai tikai pašās beigās uzzinātu par traģēdiju, kas visu laiku ir līdzās, kas nogalina tieši un netieši. Varētu sacīt, ļoti skumja grāmata, pat traģiska un drūma, bet tās lapas ne mirkli neliek izjust vēlmi no tās aiziet, tās savelkas ap lasītāju tikpat cieši kā baisās nojausmas, ar katru nodaļu topot arvien uzminamākas. Bet tikai beigas sniedz atbildi uz praktiskas dabas jautājumu- kas ir noticis? Atbilde- kādēļ?- vienmēr ir līdzās, tā izskan katrā rindkopā.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Grāmata ir arī iespēja iepazīties ar Indijas kultūru mūsdienu šķērsgriezumā. Uzreiz nemanāmi iedomājos, ka Arundhati Roja Indijas kultūru raksturo tāpat kā darba centrālos varoņus- "dzīvot/mirtspējīgā vecumā". Tā nav mirusi, bet arī tā īsti dzīva vairs nav. Un varbūt, tāpat kā tēli, tā ir "caurums izplatījumā".

Šķiet, ka šo apbrīnojamo darbu vislabāk raksturo tieši šis citāts- "tas patiesībā aizsākās tajās dienās, kad tika sacerēti Mīlestības likumi. Likumi, kas noteica, kuru drīkst mīlēt un kā. Un cik stipri." Tieši mīlestība, neiespējama, neizdevusies vai aizliegta, ir šausmu un sabrukuma cēlonis paaudžu paaudzēs. Ciešanu, sairušu dzīvju sekas indē cilvēkus kā augoša progresija.

Pēdējās piebildes- grāmata izdota arī Latvijas apgādiem visai neraksturīgā- ekonomiskā sējumā (mīkstajos vākos), kas nelepojas ar neadekvātu cenu (paldies, "Zvaigzne ABC"!). Tā varētu noderēt feministēm iedvesmas uzkurināšanai, jo tajā attēlotā Indijas sabiedrība nav tik līdztiesiska, kā mēs esam raduši novērot :))