Krāšņais Kurvjziedis (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} krii) rakstīja ![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small} kastoteica kopienā,@ 2007-07-20 19:15:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Tam nevajadzētu būt grūti
Un decembra spožajā gaismā, kā tas notiek reizi vai divas mūžā, kuru pēc tam var uzskatīt par piepildītu, es atradu tieši to, ko meklēju un kas — par spīti laikmetam un pasaulei — tika dāvāts man, patiešām vienīgi man šai tuksnesīgajā dabas stūri. No olīvām apaugušā foruma atklājās skats uz ciemu lejā. No turienes nenāca ne mazākais troksnis: viegli dūmi cēlās dzidrajā gaisā. Arī jūra klusēja, it kā zaudējusi elpu zem dzirkstošās un aukstās gaismas nemitīgajām šaltīm. Tikai tālu Senuja pusē gailis dziedāja īslaicīgu slavu dienai. Tur, kur stiepās drupas, cik tālu vien skats sniedza, bija redzami tikai apdrupuši akmeņi un vērmeles, koki un lieliskas kolonnas caurspīdīgajā, kristāldzidrajā gaisā. Likās, it kā rīts būtu sastindzis, it kā saule uz neaprēķināmu laika sprīdi būtu apstājusies. Šai gaismā un klusumā palēnām izkusa tumsas un varmācības gadi. Es klausījos sevī un dzirdēju gandrīz jau aizmirstu troksni, it kā mana sensenis apstājusies sirds atkal sāktu lēnām pukstēt. Un tagad modrs es citu pēc cita atkal pazinu tikko jaušamos trokšņus, kas veido klusumu: putnu nepārtrauktās, zemās balsis, jūras vieglās un īsās nopūtas klinšu pakājē, koku trīsas, kolonnu mulso dziesmu, vērmeļu čaboņu, bēgošās ķirzakas. Es to dzirdēju, es ieklausījos arī laimes viļņos, kas uzplūda manī. Man šķita, ka esmu beidzot, kaut vai uz mirkli, atgriezies ostā, un ka šis mirklis vairs nebeigsies. Bet drīz vien saule pakāpās manāmi augstāk pie debesīm. Melnais strazds nosvilpoja īsu prelūdiju, un tūlīt visās malās sāka dziedāt putni ar neaprakstāmu spēku, gavilēm, līksmu nesaskaņu, bezgalīgu sajūsmu. Diena turpināja savu gaitu. Tā mani aiznesīs līdz vakaram.
Un decembra spožajā gaismā, kā tas notiek reizi vai divas mūžā, kuru pēc tam var uzskatīt par piepildītu, es atradu tieši to, ko meklēju un kas — par spīti laikmetam un pasaulei — tika dāvāts man, patiešām vienīgi man šai tuksnesīgajā dabas stūri. No olīvām apaugušā foruma atklājās skats uz ciemu lejā. No turienes nenāca ne mazākais troksnis: viegli dūmi cēlās dzidrajā gaisā. Arī jūra klusēja, it kā zaudējusi elpu zem dzirkstošās un aukstās gaismas nemitīgajām šaltīm. Tikai tālu Senuja pusē gailis dziedāja īslaicīgu slavu dienai. Tur, kur stiepās drupas, cik tālu vien skats sniedza, bija redzami tikai apdrupuši akmeņi un vērmeles, koki un lieliskas kolonnas caurspīdīgajā, kristāldzidrajā gaisā. Likās, it kā rīts būtu sastindzis, it kā saule uz neaprēķināmu laika sprīdi būtu apstājusies. Šai gaismā un klusumā palēnām izkusa tumsas un varmācības gadi. Es klausījos sevī un dzirdēju gandrīz jau aizmirstu troksni, it kā mana sensenis apstājusies sirds atkal sāktu lēnām pukstēt. Un tagad modrs es citu pēc cita atkal pazinu tikko jaušamos trokšņus, kas veido klusumu: putnu nepārtrauktās, zemās balsis, jūras vieglās un īsās nopūtas klinšu pakājē, koku trīsas, kolonnu mulso dziesmu, vērmeļu čaboņu, bēgošās ķirzakas. Es to dzirdēju, es ieklausījos arī laimes viļņos, kas uzplūda manī. Man šķita, ka esmu beidzot, kaut vai uz mirkli, atgriezies ostā, un ka šis mirklis vairs nebeigsies. Bet drīz vien saule pakāpās manāmi augstāk pie debesīm. Melnais strazds nosvilpoja īsu prelūdiju, un tūlīt visās malās sāka dziedāt putni ar neaprakstāmu spēku, gavilēm, līksmu nesaskaņu, bezgalīgu sajūsmu. Diena turpināja savu gaitu. Tā mani aiznesīs līdz vakaram.
