Vēlreiz Alans Votss
Līdzīgs risinājums piemērojams senajai cēloņu un seku problēmai. Mēs ticam, ka ikvienai parādībai un katram notikumam jābūt cēlonim, tas ir, kādai citai lietai vai notikumam (notikumiem), un ka šī jaunā parādība savukārt būs citu lietu cēlonis. Tātad, kā cēlonis noved pie sekām? Vēl ļaunāk, ja visam, ko es domāju vai daru, ir savas sekas, tad jābūt cēloņiem tam visam, un šie cēloņi stiepjas atpakaļ bezgalīgā pagātnē. Ja tā, tad es nevaru nosacīt pats savu rīcību. Esmu vienkārši lelle, ko kustina aukliņas, kas aizstiepjas tālos aizlaikos.
Tā atkal ir problēma, kas rodas no nepareizas jautājuma nostādnes. Iedomāsimies kādu, kas nekad nav redzējis kaķi. Viņš skatās pa šauru spraugu žogā, kam no otras puses garām iet kaķis. Vispirms vērotājs redz galvu, pēc tam neizteiktas formas kažoku, pēc tam - asti. Neparasti! Kaķis pagriežas un iet atpakaļ, un atkal vērotājs redz galvu, pēc kāda brīža - asti. Šī sekvence sāk izskatīties pēc kaut kādas vispārējas un nemainīgas sakarības. Un atkal kaķis pagriežas, un vērotājs ierauga to pašu nemainīgo virkni: vispirms galva, vēlāk - aste. No tā viņš izsecina, ka notikums "galva" ir nemainīgs un nepieciešams cēlonis notikumam "aste", kas ir galvas sekas. Šis absurdais un mulsinošais abrakadabras paveids nāk no vērotāja nespējas redzēt galvu un asti kā vienu kaķi.