- Mīļais, es gribu būt vecmodīga, - viņa reiz man teica. Es arī reiz atļāvos būt vecmodīgs un mīlēt tikai vienu. Bet pie kā tas noveda? Cik reizes es esmu tā sēdējis pretī spogulim, griežot kakla vēnas ar kārtējo sapni? Cik reizes – šāvies ar tikko pavīdējušu atmiņu? Cik – indējies ar domām par viņu? Bet tajā visā patiesībā nav nekā romantiska, tas ir nožēlojami. Nekādas dzejas, poēzijas un dekadentisku literātu apdziedāta dvēseles skaistuma, tikai nekam nederīga nespēja dzīvot.