kāda cirslīša kārtējais stāsts (jeb, kā cirslītis iepirkties gāja)
kādā vasaras naktī (nu labi, viss norisinājāt pret rītu, ap pusčetriem) cirslītim sakārojās zemeņu. un kur tad zemenes, zemenes, protama lieta, veikalā. cirslītis dzīvo labā vietā, diennakts veikals pusotras minūtes gājiena attālumā. pirmām kārtām cirslītis paņēma somu, tad sameklēja trīs latus skaidrās naudas un paķēra (tā viņam šķita) arī norēķinu karti ar domu, ja nu nepietiks. veikalā, sapņaini un lēnām izstaigājis patukšo veikalu, savācis groziņā lērumu cirslīšlietu (jogurts, žāvētie augļi, saldumi u.c.), saprotot, ka ar trīs latiem cauri netiks, cirslītis virzījās uz kasi. ko nelāgu nojaušot pārdevējai apjautājās par to, vai tiek ņemtas kartes. nē, neņem, tehniska problēma (ahhā!), bet preces jau sākts "skaitīt". sarunājis ar pārdevēju pirkumus nolikt malā un samaksājis par daļu, cirslītis vicoja uz bankomātu (labi vien ir, ka arī bankomāts pārsoļu attālumā), pa ceļam meklējot karti. un kas to būtu domājis (hāhāhā), karte somā nebija!
tad nu cirslītis dabūja kustināt kājiņas līdz mājām, uz piekto stāvu, līdz veikalam un pasmagu maisu mājās stiept.
izvēloties dzīvesvietu cirslītim tomēr jāapsver, vai tepat ir diennakts veikals, bankomāts un aptieka. citādi grūši.