Durvis
Cirslītis tālā zemē aizvests uz gleznu restorānu, un tam ievajagas uz tualeti. Laipnie apkalpotāji cirslītim rāda, ka aiz tā un tā stūra attiecīgās durtiņas ar būšot.
Graciozi kustinādams gurnus un visādi smalks izrādīdamies, Cirslītis paskatās ap stūri un redz - durtiņas ir divas. Brīdi izlēkājies un izgrūstījies ap tām, kuras izskatās ticamākas, viņš kā liels šampanieša korķis kopā ar durvīm ielido telpā, kur jau glabājas slotas, spaiņi un cits apkopēju inventārs.
Āha, skaidrs, tātad īstās durvis ir otrās. Uzmanīgi palūkojies atpakaļ ap stūri un sastapdamies ar saprotošu apkalpojošā personāla smaidu, cirslītis, smalkais zvērs, ies iekšā otrā istabiņā. Nospiež rokturi, pavelk pret sevi - nekā. Pagrūž uz priekšu - nekā. Izraustās visādi uz sāniem - atkal nekā. Paga, cirslītis nosvīst aukstus baiļu sviedrus, bet ja nu tur iekšā kāds ir, kura veldzējošo procesu visādi traucē šie dobjie būkšķi? Tak vajag pa smalko! Tad nu cirslītis pieklājīgi pieklauvē un gaida. Nekā. Durvju raustīšanu un klauvēšanu atkārtojis vēlreiz, viņš piespiež vēl durvīm ausi un klausās, vai maz ko dzirdēs. Klusums. Laikam cilvēks to dara klusu.
Sakrustojis rokas pāri krūtīm un nevērīgs izlikties censdamies, cirslītis nostājas vestibilā, kurā joprojām smaida apkalpojošais personāls, nu jau kuplākā skaitā. Lai smaida, lai skatās, cirslītis gaida rindā. Vai arī vienkārši tāpat te stāv, gala ta beigās, brīva valsts, demokrātija, kur grib, tur stāv.
Bet nu cik tad stāvēs, jo aiz durvīm joprojām neviens i neiekustas. Cirslīša pacietības mērs ir pilns, tad nu tiek izmantots vēl pēdējais - iepriekš gan nelietotais paņēmiens - roktura nospiešana + dusmīgs sānisks dibena sitiens pa durvīm, tās grūžot prom no sevis, kam seko priecīga ielidošana kārotajā telpā, kurā, saprotams, neviena cita nav.