Šodien, ejot pusdienās, domāju, kādu cirslīšstāstu izstāstīt. Pamatā cirslītis manī ir atrodams divos kontekstos - iedeguma un apģērba. Par iedegumu pastāstīšu citreiz, savukārt, par apģērbu varētu arī tūlīt. Jo sevišķi tāpēc, ka cirslītim doma par atklāšanos nepatika, tāpēc viņš pagrūda dakšiņu un tagad uz maniem jaunajiem gaišpelēkajiem svārkiem ir pleķis no salātiem.
   Apģērbu es pērku tā - staigāju pa veikaliem, skatos pēc krāsām un taustu visu, kas pa rokai, mēģinu uzmērīt, konstatēju, ka esmu resna un nekas neder, krītu izmisumā, kad atrodas kaut kas uz auguma sēdošs un vizuāli slaidinošs, tūliņ pērku nost un parasti samaksāju dārgāk, nekā būtu vēlams. Aizejot mājās un uzvelkot iegādāto mierīgos apstākļos, parasti viss kas atklājas. Piemēram, ka smukajai (baltajai) jaciņai, kuru paredzēts valkāt ikdienā (pamatā - ar velo) vispār nav kabatu. Vai ka baltas aproces ļoti smērējas, un, kā mazgāt apģērbu, kurš sastāv no melnas sintētikas un baltas kokvilnas, īsti nav skaidrs. Vai, ka piedurknēm gali ārdās vaļā. Vai, ka apģērbu principā nav iespējams ar kaut ko skapī esošu sakombinēt. U.t.t.
   Jaunie svārki ir īpašs gadījums. Nopirku pārliekamos svārkus, tādus līdz celim - vienā pusē aizpogājas ar neredzamām pogām, otrā ar jostu sasienas. Pogas pāršuvu par diviem centimetriem uz plato pusi, sasēju smukā pušķī lenti un kāpu uz vellapēda. Izrādās, pārliekamie svārki mēdz plivināties pa gaisu. Un ne tā mazdrusciņ (par tādiem sīkumiem es parasti nesatraucos - sak, ja kādu interesē atsegtas kājas vai mazie šortiņi zem svārkiem, lai tak skatās uz veselību), bet tā, ka viena kāja ir atsegta līdz pašai augšai. Tas pat man likās par traku. Līdz darbam aizbraucu, svārkus apgriezusi ar pakaļu uz priekšu. Plivināšanās notiek, arī ejot pa ielu, aiz kam pārvietojos, ar vienu roku turoties pie brunčiem. Man liekas, ka cirslītis šodien mēģinās piešūt svārkiem kādu āķīti, lai plivināšanās notiek caurmērā piedienīgā augstumā.