gadās
šitas ir ļoti personisks stāsts. bet vai ta es teicu, ka par mani?

cirslītis redz sapni. nu tādu ui-ui-ui sapni. par to paš nelaimīgo veco sirdsāķi. storijs sen beidzies,bet sapnis tik un tā tik ļoti pikants un it kā nevietā, tā nu viņš, rakstot draudzenei vēstuli, mazliet pastāsta. cirslītis tikko bijis ēģiptē un sapircies čoinās ūdenspīpes tabaciņas. iemauc vienā maisiņā i tabakas, i vēstuli un iedod kādam, kas dodas uz lv, lai atdod.

draudzene saņem vēstuli, atplēš, izlasa un iemet maisiņā atpakaļ. aizskrien savās darīšanās. te mājās atnāk draudzenes draugs, kurš kā reiz ir labs draugs Sirdsāķim. atrod kaut kādu maisiņu pilnu ar labām tabaciņām, zvana šim savam draugam un saka, davai es pie tevis- iedzersim, uzpīpēsim... domāts darīts. protams, viņš to maisiņu aizmirst pie šī-sava-drauga.

nepaiet ne nedēļa, kad cirslītis nonāk lv, ieciemo pie ex-sirdsāķa, un šamējais tā starp citu stiepj viņam pāris aprakstītas lapas, un saka- 'šitas laikam tavējais. kaut kas atstāja.'

cirslītis šausmās atpazīst vēstuli, nu i nekādi neierubī ko viņa dara šeitan, uzlīmē savu vis es-te-tik-tā-starp-citu-jautāju izteiksmi un prasa, vai lasījis.

dievojās, ka neesot. tjipa.

kopš tā laika cirslītis savus sapnīšus patur pie sevis. kopš tā laika cirslītim ir tomēr mazītiņš zobs uz savu ciršlveidīgo draudzeni.

kopš tā laika cirslītis domā, ka viņam apkārt tomēr par daudz cirslību.