cirslīts iegriezies poliklīnikā, sajemt izzīņu, ka ar plaušām un ar prātiņu viss kā nākas

meklējot tualeti, uzduras plāksnītei "Plastiskā ķirurģija - Pacientus pieņem Dr Rone 14:00 - 17:00"

cirslīts nočeko laiku un atskārš, ka laiks sakrīt un rindas ar nav, tāpēc padodas spontānai vēlmei pieklauvēt pie durvīm un iebāzt purniņu

izrādas, ka cirslīšveidīgie te tiek laipni gaidīti un pastāv iespēja viņus nooperēt un pieoperēt kā nākas, uzlabojot daili kurā organisma punktā vien vēlies

cirslīti ši iespēja vilina, viš ātri izdomā (atceras) kādu sava ķermeņa trūkumu/nepilnību, ko jams labprāt uzlabotu, jānudien !

cirslīts tiek ņemts nopietni
mērīts, fotografēts un patētiski apziņots no dr: es vienmēr esmu teikusi : ja ko gribat, tas jādara !

un tā : cirslīts attop ebreju slimnīcā, ir deviņi no rīta, tukša palāta ar kaukādien jūdu talmudiem un citiem aksesuāriem apkārt, lietas kļūst nopietnas, cirslits murmina, kad ir ietērpts operāciju kostīmā un stumts nezināmā virzienā, pirms tam parakstot papīrus, ka par viņa visumā iespējamo nāvi un kroplībām te neviens netaisās nest atbildību

ak, dzīve, tu biji tik skaista, cirslīts izjūt šo mirkli jo asi, kad viņam vēnā iegrūž adatu

(tiks turpināts - pienāca steidzams mails)