Kādu dienu pazaudēju bankas karti. Piezvanīju uz banku, sarunāju, kad un kur jāiet pakaļ pēc jaunas, kā arī noklausījos kārtējo uzbāzīgo bankas mēģinājumu iesmērēt kādus jaunus pakalpojumus. Dažas dienas vēlā aizgāju uz filiāli, dabūju karti un izņēmuma kārtā tiku cauri bez nepieciešamības atgaiņāties no kārtējiem tīkojumiem pēc pensiju fonda vai citiem iesaistīšanas mēģinājumiem.

Nākamajā dienā, pa pilsētu iedams, iedomājos: a cik ta īsti man tanī kartē bija? Piegāju pie bankas aparāta, paskatījos un gāju tālāk. Vēl dienu vēlāk veikalā gribēju no maka vilkt ārā karti, bet kartes ta’ nav. Aizgājis mājās, ieskatījos internetbankā un secināju, ka jaunā karte, par laimi, ir bloķēta. Nekāds cits skaidrojums prātā nenāk, kā vien tas, ka toreiz, ejot gar bankomātu, karte tur arī palika.

Nomainīt divas kartes nedēļas laikā man ir jauns personīgs cirsliskuma sasniegums.