Kā vājos seriālos.
Eju savā nodabā, blenžu apkārt. Skatos, pretim nāk paziņa, bijušais kolēģis. Iet, bet mani neredz. Uzsitu šim ar lietussargu tā jūtami pa plecu, līksmā balsī nokliedzoties "Čau!". Šis paskatās uz mani tādām stiklotām pieredzējuša heroīniķa acīm un saka - "mēs tā kā būtu pazīstami?". Nodomāju "mnjā, kas to būtu domājis..pāris gadu laikā...sportists, atturībnieks, vegāns..."

Tak tad atcerējos, ka kolēģim tak ir dvīņubrālis un uzspēju izgrūst "atvaino, es laikam tavu bračku pazīstu" uz ko saņēmu precizējošu atbildi "jā, tu laikam Tomu pazīsti, es esmu Pēteris!"

Viņi ir sasodīti līdzīgi.