muldēšana

Izrādās ka kkādu laiku atpakaļ ir parādījusies jauna tendence internetā saistība ar jauno gadu: 52 weeks of something (tā es to saucu, jo to 52 weeks... ir tik daudz!). 52 weeks of saving money, organizing home, getting healthier utt. Izdomāju savu tendenci mūžīgi veidot pārskatu par savu dzīvi un savu personību pārvērst par 52 nedēļas pārdomās par sevi, kurās ceru saorganizēt sevi un savu dzīvi. Naivums ka es to apņēmos bet izņemot slinkumu man cita argumenta kāpēc to nedarīt man nebija. Nu tad 1 nedēļa: kauns

Viss sākās jaungada svinībās. Nedaudz alkohola, kas viemēr ir bijis labākais veids kā likt apklust manai sirdapziņai un saprātam, un viens jaungada apsveikums lika man sev pateikt es beidzot pateikšu un izdarīšu to ko sen jau esmu gribējusi, bet dūšas nekad nav pieticis. Viss beidzās ar publisku padomu! Protams es to uztveru personiski jo es varu sevi nodēvēt par katalizatoru šī publiskā padoma sniegšanai. Divas domas iespraucās manā prāta uzreiz pēc padoma izlasīšanas: kā man tas tagad jāsapot un kāpēc es pēkšņi jūtu kaunu par to, ka es izdarīju un pateicu to ko gribēju?

Varbūt ka tas bija alkohols, kas lika tam visam pasākumam izskatīties nožēlojamam un apkaunojušam? Bet tas nav noslēpums ka alkohols noņem bremzes un ta saucamās stulbības, kuras mēs izdaram alkohola reibumā, patiesība nav stulbības tās ir lietas, kuras mēs izdaram tad kad mums beidzot ir drosme, ko alkohols dod. Slēdziens tas nebija alkohols tā biju es, kas nelielā reibumā pie ieslgtas apziņas pieņēma lēmumu telefoniski apsveikt bijušo jaungadā un pateikt ko gribējās pateikt.

Kāpēc es par to kaunos? Jo publiskais padoms lika mani kaunēties par savu rīcību un taja bij pieminēts mans iereibušais stāvoklis. Galu galā izpīpējot kārtējo cigareti ar vēlmi kaut nu zeme atvērtos un apēstu mani es nodomāju: jā tas bij nesmuki varbūt kā es izdarījos un vienīgais ko man vajadzētu kaunēties ir tas ka nepaņēmu to telefonu un nepazvanīju un nepateicu to tad kad nebiju reibumā. Bet es neesmu vienīgā kam vajadzētu kaunēties, jo ja tas radīja neērtības man taku varēja to pateikt uzreiz nevis sniegt publisku padomu.

Padomi man arī ir. Pirmais: nezvanīt bijušajam reibumā ir galīgi nejēdzīgs padoms! Tas protams ar nav ieteicams, bet, ja vajag iereibt lai pateiktu ko doma vai izdarītu ko gribās, ņem to pudeli un uzpildi dūšu, jo neizteiktas un neizdarītas lietas vienmēr grauž (vismaz mani!). Padoms zvana saņēmējam: nepatīk - telefonam ir end call podziņa un var vnk pateikt nē! Otrais: nevaino alkoholu par savu vai citu rīcību! Alkohols nepieņēma lēmumu tavā vietā, manā gadījumā, nepaņēma telefonu un neuzpieda viņa telefonu, neielika vārdus manā mutē. Nē! Vienīgais ko alkohols izdarīja ir lika apreibt. Padoms pašai sev: pārstāt kaunēties un censties nesmelties dūšu alkoholā, jo tas varētu novest pie daudz interesantākiem publiskiem padomiem (lūk šis man jau palika interesanti!).

Nu ar mans jaunais gads laikam ir sakritis ar kalendaro jauno gadu. Lai cik loti to gribetos saukt par manu gadu (pec principa: nakosais bus mans gads!) es zinu ka tas ilgs tik pat ilgi cik jaungada svinbas, proti vienu vakaru ar daudz alhakola vai mana gadijuma vienu diena bez roza brillem. Mans naivums smidina pat mani, bet nezinamu iemeslu del es tomer tam visam ticu!
Atskatoties uz manu pasreizejo dzivi redzu to ko redzet negribu. Ta vnk mani neapmierina un lai gan zinu ko es dzive gribu liekas ka nedaru neko lai to panaktu jo nokrauju sevi ar to kas nav mana problema vai radu sev problemas no zila gaisa. Tik saprast kapec es ar to nodarbojos es nesaprotu, bet gaudosanai cik viss ir slikti man vienmer pietieks energijas. Un ta tas ir jau ilgi! Kapec? Ej un paujauta kadam kas ir gudraks par mani!
Vai es saprotot to apnemos to nedarit un labot un cinities par saviem merkiem? Protams! Ka ju jebkurs no mums (vismaz man ta liekas). Bet vai patiesiba tas ta bus tam luk es neticu? Tapec ka viss liekas tals un nesasniedzams un nogurdinosi. Ka gribetos, lai man butu feja ar magisko kocinu kas vnk tapat kko iedotu.
Cik gan tas ir stulbi cilveka daba: apzinaties kko bet nedarit lietas laba neko. Un lai gan piecas minutes atpakal man bij mirklis, kura es sev teicu: es visu panaksu, sasniegsu un nelausu sev pazust ikdiena, jau tagad es vairs tam neticu un liekas, ka es sevi vnk nomocu. Ja nopietni pat pasai sevis zel paliek un pasai riebjas uz sevi skatities.
Un ar to visu es gribeju pateikt neko. Man nevienam nekas nav jasaka.

kā mērfija likumā - tiklīdz es esmu kko nolēmusi - tā visas durvis te pat uz vietas veras vaļā un vilina ienākt. es pati ar neesmu labāka - redzu, vērtēju un ģenerēju - tik jēgas tam īsti nav nekādas, jo es taku došos prom. manu prātu nepārtraukti tās iespējas čakarē - un tas ar nepareizi nedomā - vai pareizi daru? patiesību sakot vairāk liekas, ka tas ir cīniņs starp saprātu un to prāta daļu, kas domā par laimi.
eh... un tas ar atvieglo visu sasodītā mērfija likuma padarīšanu - man vel tik vasara jāiztur šai cīņā un tad... un tad iesākas viena no foršākajām manas dzīves daļām - man nav ne jausmas kas mani tur sagaida un kā tur būs un plāna man tur nav nekāda. biedējoši :)

nezin es laikam šodien pirmo reizi pa seniem laikiem sāku skatīties apkārt.

( viss sākās jau ar suņa staidzināšanu )
man ir vēl viens brīnums, kas mani nedaudz šodien ir nošokējis. lai es nenokavētu darbu (ko daru konstanti pēdejo divu nedēļu laikā), man ir iepriekšejā dienā līdz plkst. 21 jāpiedzeras, līdz 23 vairs nav jādzer alkohols, līdz 23:30 kkur jāminas, līdz 00:00 jāstaigājas, tad kādu stundu var nodarboties ar brīvi izvelētam aktivitātēm, jāiet gulēt un plkst 6:00 manas actiņas kā pogas atvērsies un jauna diena varēs sākties. Yes! varēsu iepriecināt priekšnieci ar veidu kā mani dabūt laicīgi darbā.