52 nedelas pardomajot dzivi un personibu.1 nedela: kauns
Jan. 2., 2014 | 02:47 pm
Iemuldēja: zeerava
Izrādās ka kkādu laiku atpakaļ ir parādījusies jauna tendence internetā saistība ar jauno gadu: 52 weeks of something (tā es to saucu, jo to 52 weeks... ir tik daudz!). 52 weeks of saving money, organizing home, getting healthier utt. Izdomāju savu tendenci mūžīgi veidot pārskatu par savu dzīvi un savu personību pārvērst par 52 nedēļas pārdomās par sevi, kurās ceru saorganizēt sevi un savu dzīvi. Naivums ka es to apņēmos bet izņemot slinkumu man cita argumenta kāpēc to nedarīt man nebija. Nu tad 1 nedēļa: kauns
Viss sākās jaungada svinībās. Nedaudz alkohola, kas viemēr ir bijis labākais veids kā likt apklust manai sirdapziņai un saprātam, un viens jaungada apsveikums lika man sev pateikt es beidzot pateikšu un izdarīšu to ko sen jau esmu gribējusi, bet dūšas nekad nav pieticis. Viss beidzās ar publisku padomu! Protams es to uztveru personiski jo es varu sevi nodēvēt par katalizatoru šī publiskā padoma sniegšanai. Divas domas iespraucās manā prāta uzreiz pēc padoma izlasīšanas: kā man tas tagad jāsapot un kāpēc es pēkšņi jūtu kaunu par to, ka es izdarīju un pateicu to ko gribēju?
Varbūt ka tas bija alkohols, kas lika tam visam pasākumam izskatīties nožēlojamam un apkaunojušam? Bet tas nav noslēpums ka alkohols noņem bremzes un ta saucamās stulbības, kuras mēs izdaram alkohola reibumā, patiesība nav stulbības tās ir lietas, kuras mēs izdaram tad kad mums beidzot ir drosme, ko alkohols dod. Slēdziens tas nebija alkohols tā biju es, kas nelielā reibumā pie ieslgtas apziņas pieņēma lēmumu telefoniski apsveikt bijušo jaungadā un pateikt ko gribējās pateikt.
Kāpēc es par to kaunos? Jo publiskais padoms lika mani kaunēties par savu rīcību un taja bij pieminēts mans iereibušais stāvoklis. Galu galā izpīpējot kārtējo cigareti ar vēlmi kaut nu zeme atvērtos un apēstu mani es nodomāju: jā tas bij nesmuki varbūt kā es izdarījos un vienīgais ko man vajadzētu kaunēties ir tas ka nepaņēmu to telefonu un nepazvanīju un nepateicu to tad kad nebiju reibumā. Bet es neesmu vienīgā kam vajadzētu kaunēties, jo ja tas radīja neērtības man taku varēja to pateikt uzreiz nevis sniegt publisku padomu.
Padomi man arī ir. Pirmais: nezvanīt bijušajam reibumā ir galīgi nejēdzīgs padoms! Tas protams ar nav ieteicams, bet, ja vajag iereibt lai pateiktu ko doma vai izdarītu ko gribās, ņem to pudeli un uzpildi dūšu, jo neizteiktas un neizdarītas lietas vienmēr grauž (vismaz mani!). Padoms zvana saņēmējam: nepatīk - telefonam ir end call podziņa un var vnk pateikt nē! Otrais: nevaino alkoholu par savu vai citu rīcību! Alkohols nepieņēma lēmumu tavā vietā, manā gadījumā, nepaņēma telefonu un neuzpieda viņa telefonu, neielika vārdus manā mutē. Nē! Vienīgais ko alkohols izdarīja ir lika apreibt. Padoms pašai sev: pārstāt kaunēties un censties nesmelties dūšu alkoholā, jo tas varētu novest pie daudz interesantākiem publiskiem padomiem (lūk šis man jau palika interesanti!).
Viss sākās jaungada svinībās. Nedaudz alkohola, kas viemēr ir bijis labākais veids kā likt apklust manai sirdapziņai un saprātam, un viens jaungada apsveikums lika man sev pateikt es beidzot pateikšu un izdarīšu to ko sen jau esmu gribējusi, bet dūšas nekad nav pieticis. Viss beidzās ar publisku padomu! Protams es to uztveru personiski jo es varu sevi nodēvēt par katalizatoru šī publiskā padoma sniegšanai. Divas domas iespraucās manā prāta uzreiz pēc padoma izlasīšanas: kā man tas tagad jāsapot un kāpēc es pēkšņi jūtu kaunu par to, ka es izdarīju un pateicu to ko gribēju?
Varbūt ka tas bija alkohols, kas lika tam visam pasākumam izskatīties nožēlojamam un apkaunojušam? Bet tas nav noslēpums ka alkohols noņem bremzes un ta saucamās stulbības, kuras mēs izdaram alkohola reibumā, patiesība nav stulbības tās ir lietas, kuras mēs izdaram tad kad mums beidzot ir drosme, ko alkohols dod. Slēdziens tas nebija alkohols tā biju es, kas nelielā reibumā pie ieslgtas apziņas pieņēma lēmumu telefoniski apsveikt bijušo jaungadā un pateikt ko gribējās pateikt.
Kāpēc es par to kaunos? Jo publiskais padoms lika mani kaunēties par savu rīcību un taja bij pieminēts mans iereibušais stāvoklis. Galu galā izpīpējot kārtējo cigareti ar vēlmi kaut nu zeme atvērtos un apēstu mani es nodomāju: jā tas bij nesmuki varbūt kā es izdarījos un vienīgais ko man vajadzētu kaunēties ir tas ka nepaņēmu to telefonu un nepazvanīju un nepateicu to tad kad nebiju reibumā. Bet es neesmu vienīgā kam vajadzētu kaunēties, jo ja tas radīja neērtības man taku varēja to pateikt uzreiz nevis sniegt publisku padomu.
Padomi man arī ir. Pirmais: nezvanīt bijušajam reibumā ir galīgi nejēdzīgs padoms! Tas protams ar nav ieteicams, bet, ja vajag iereibt lai pateiktu ko doma vai izdarītu ko gribās, ņem to pudeli un uzpildi dūšu, jo neizteiktas un neizdarītas lietas vienmēr grauž (vismaz mani!). Padoms zvana saņēmējam: nepatīk - telefonam ir end call podziņa un var vnk pateikt nē! Otrais: nevaino alkoholu par savu vai citu rīcību! Alkohols nepieņēma lēmumu tavā vietā, manā gadījumā, nepaņēma telefonu un neuzpieda viņa telefonu, neielika vārdus manā mutē. Nē! Vienīgais ko alkohols izdarīja ir lika apreibt. Padoms pašai sev: pārstāt kaunēties un censties nesmelties dūšu alkoholā, jo tas varētu novest pie daudz interesantākiem publiskiem padomiem (lūk šis man jau palika interesanti!).