cirslītis no rīta, agri jo agri kārtīgi sēž darbā un gaida, kad ieradīsies šefs uz solīto sanāksmi. kad šefs kavē jau vairāk kā stundu, cirslītis nolemj uzzvanīt, noskaidrot kas noticies.

cirslis: čau, darbā būsi?

šefs: čau, čau - nē, šodien nebūšu gan.

cirslis: turpināsi vēl atpūsties? (šefs jau 2 dienas nav bijis darbā, atpūšas ar bērniem)

šefs: nē, man mašīna salūzusi, nevaru aizbraukt. (cirslītim zināms, ka šefs dzīvo ķīpsalā, kas turpat pie darba vien ir, un brauc bieži ar riteni)

cirslis (berzējot kājas, kuras sasāpējušās no drausmīgās triekšanās ar riteni pusstundas garumā uz darbu, lai paspētu uz norunāto sanāksmi, dusmīgi): tad nu problēma! tjipa ar riteni nevarēji atbraukt? baigie attaisnojumi, mīkstais!

šefs: kaut ko nomurmina, tā kā gari stieptu spurdzienu, tā kā domīgu "jāāāāāāāā" un saruna beidzas.

pēc pusdienām cirslis uzzin no pārējim kolēgām, ka šefs ar salūzušo mašīnu atrodas kaut kur pie ventspils un pārdomā vai vajadzēja izaicināt šefu braukt ar riteni un uzreiz jau lamāties.