 | 12. Feb 2012 @ 17:31  |
|---|
psihiatrija ar savu DSM bībeli ir kaitinoša, tādā ziņā, ka šie labels dara vairāk slikta, nekā laba, tāpēc man patīk klīniskā psiholoģija, jo viņi lieto formulējumu, nevis diagnozi, katram pacientam individuāli, par lietām un iemesliem kas kauzāli varētu būt izraisījuši problēmas. un tad taisa terapiju. tāpēc pacienti ir paši kā pirmkārt cilvēki, kam ir problēmas, bet kas var iesiaistīties, lai viņas atrisinātu, nevis bezsejainas diagnozes, kam vajag grūst iekšā zāles.
nu, LV tas tipa skaitās kompleksi, nevari izlīst no psihenes, pirms klīniskais psihologs nav devis savu novērtējumu. odd.
![[User Picture Icon]](http://klab.lv/userpic/169812/9397) |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) elpa |
|---|
| Date: |
12. Februāris 2012 - 18:06 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Bet cilvēks jau nav vainīgs, ka viņa problēma ir tāda, kas saistās ar "bezsejainu diagnozi". Ja cilvēka problēma ir ģenētiska un smagi traucē ikdienai - ko, viņam baigi palīdzēs tas, ka sēdēs pie psihologa un runāsies?
Ne vienmēr. Gadījumi taču ir dažādi. Un dot priekšroku klīniskajai psiholoģijai vai psihiatrijai jau saknē ir.. muļķīgi.
Tikai manas domas, protams. Viegli aizdedzos šādās diskusijās.
tas ir kaut kāds ģenētiskais determinisms ko psihiatri cenšas iesmērēt, jo viņi ir trenēti pieiet tai pašai problēmai no medicīnas viedokļa. diviem cilvēkiem var būt līdzīgi ģenētiskies predispositions uz piemēram šizofrēniju, bet atkarībā no notikumiem un abuses, ko cilvēki piedzīvo, tie simptomi var izpausties vai nē, un to visu ir nepieciešams risināt. vēl ir tie misconceptions par to, ko nozīmē būt psihologam, un ja cognitive behavioural therapy, kas starp citu ir ļoti palīdzīga, noreducē kā 'papļāpāt ar psihologu', tad protams tas izklausās ļoti muļķīgi jā, es zinu.
tas nav muļķīgi elpa, tie vienkārši ir divi dažādi levels of explanation. tāpat kā tu nevaru noreducēt kaut kādus socioekonomiskos procesus vienīgi un ķīmiskām reakcijām, tāpat arī cilvēka prātu nevar tā noreducēt un tik viegli sakategorizēt. bieži vien individuāla pieeja terapijā ir vērtīgāka par diagnozi, bet jā kastes ir viegls veids kā konceptualizēt problēmas, tā ir taisnība.
daudzām lietām saistībā ar psiholoģiju, kuras medikalizē, nemaz nav konkrētu marķieru, tāpēc bieži vien no diagnožu skatpunkta tas iet uz riņķi, bez pierādījumiem. someone is schizophrenic because they have delusions. why do they have delusions? because they're schizophrenic. āā.
abet abet, labi, pieņemsim, ka nav biomarķieru psihisko slimību noteikšanai(šadi tādi jau gan vispār ir...) un cilvēkiem zāles tiek piemērotas ar trial and error paņēmienu. jā, protams, tas nav optimāli, BET ja tās zāles palīdz - vai arī tad tas nav labi? es, protams, nerunāju par izārstēšanu - tā daudzos gadījumos nav iespējama. bet ja pats psihais cilvēks subjektīvi jūtas labāk zāles lietojot nevis nelietojot - vai arī tad ir pamats iebilskt farmakoterapijai?
tas laikam ir daļēji labi? es nezinu, man vēl jāizdomā un daudz jālasa. ar antidepresantiem consensus it kā ir tāds, ka lielākoties viņi ir tik pat labi kā placebo, bet par citām zālēm es nezinu. manai mājasbiedrenei ir šizofrēnija un viņa lieto anti-psychotics un viņa it kā saka, ka ( gan kopā ar cognitive behavioural therapy) viņai tās zāles apturēja balsis. bet cbt palīdzēja daudz tieši būt funkcionālai.
bet ir jau arī kur iebilst farmakoterapijai. es mēdzu nesakarīgi izteikties, bet mans galvenais punkts laikam bija tas, ka prāta problēmu diagnozes bieži vien ir stigmatizējošākas, nekā klīniskās psiholoģijas formulējumi. līdz ko ir diagnoze, tad uzreiz ir gan pašam, gan citiem secinājums "es esmu traks", un visi no tā izrietošie koncepti "neuzticams", kas ne vienmēr atbilst patiesībai, kas rodas aproblēmas atrast draugus un darbu un tamlīdzīgi.
man vienkārši šķiet, ka cilvēki ir daudz vairāk on a continuum un psihiatrija ar tām viņu metodēm uztaisa kaut kādu arbitrāru griezumlīniju, lai arī tas viss ir daudz fuzzier. palasot vien izvilkumus no tās DSM grāmatas sanāk smiekli, jo katrs cilvēks var no turienes savākt vismaz 10 mental disorders, kuriem obligāti tagad vajag lietot šitādus un tādus paxilus un zoloftus, lai tikaia tkal būtu normāls cilvēks (ja tāds vispār eksistē)
ir arī publiski pieejamas vārdnīcas, starp citu.
|
| From: | elpa |
|---|
| Date: |
12. Februāris 2012 - 21:35 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
"bet jā kastes ir viegls veids kā konceptualizēt problēmas, tā ir taisnība."
Gribu teikt, ka tava pieeja "psihiatrija ir slikta, klīniskā psiholoģija ir laba" tāda pati kastēs likšana vien ir.
+ Pieņemu, ka zini, kas ir tevis minētās šizofrēnijas galvenie ārstēšanas paņēmieni, un arī to, ka klīniskie psihologi, kurus tu tik ļoti slavē, strādā ar to pašu tevis nonievāto DSM, kas reāli ir viens no galvenajiem instrumentiem diagnostikas darbā.
"bieži vien individuāla pieeja terapijā ir vērtīgāka par diagnozi"
A kā, tavuprāt, pie terapijas nonāk? Vienkārši cenšas uztaustīt, kas būs labs, neņemot vērā diagnostikas rādītājus?
Psihiatri necenšas iesmērēt kaut kādu ģenētisku determinismu, jo visiem sakarīgiem cilvēkiem, kas apguvuši nozari, par kuru runājam, ir skaidrs, ka vienmēr darbojas modelis daba+vide. Tas, uz ko es gribu vērst uzmanību, ir fakts, ka ir simptomi, ar kuriem nevar tikt galā un sākt strādāt ar psihoterapijas paņēmieniem, līdz tos nav sākts kontrolēt ar medikamentiem.
es zinu, ka laikam uk lielākā daļa strādā ar dsm un formulējumu un reizē dod terapiju un zāles jā. bet tas nenozīmē, ka lietām būtu jāpaliek tādā veidā un ka nebūtu jāquestiono vai tas ir pats labākais variants, kas ir.
bet mans punkts bija ka mentālo problēmu diagnozēm bieži ir vairāk sliktā nekā labā, sevišķi, kad tava diagnoze nonāk atklātībā sabiedrībā, kur varbūt ne pilnībā izprot, ko tas nozīmē un tā ir apvikta ar visādiem misconceptions no mēdijiem un tamlīdzīgi, un ir liela iespēja ka to cilvēku atstumj un pataisa par outcast.
varbūt es spriežu diezgan naivi, taču manu nostāju ļoti ietekmē mana klīniskās psiholoģijas profesore, kurai ir 20 gadu stāžs un kura mūs diezgan convincingly mudina atmest mūsu preconceptions par šīm lietām, jo viņa ir pārliecinājusies sava darba laikā, ka efektīvāk risināt šādu cilvēku problēmas ir bez diagnozes. viņa pat mūs aktīvi mudina iesaistīties iekš 'campaign to abolish the schizophrenia label'. es tev varbūt varu iedot to reading listi, kuru mums viņa deva, ja tevi interesē.
|
| From: | elpa |
|---|
| Date: |
12. Februāris 2012 - 22:28 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Kādā sakarā lai mana diagnoze nonāktu atklātā sabiedrībā? Tevi neviens nespiež to citiem stāstīt, izņemot, protams, darbu, ja tā specifika pieprasa to zināt.
Nu, iedod, jā, bet pagaidām nekas no tevis teiktā nevieš manī vērā ņemamu uzticību, tikai interesi un skepsi. Ar DSM strādā ne tikai UK, bet arī daaaaudzās citās valstīs un, protams, jā, varam atcerēties, ka visas idejas, kuru "labumu" cilvēki ir apgāzuši, kādu laiku ir uzskatītas par derīgām un strādājošām.
Un par tavu pasniedzēju - cilvēkiem, protams, ir tendence vairāk savas ticības balstīt savā pieredzē, kā rīkojos arī es šobrīd, vairāk ticot saviem gandrīz visiem pasniedzējiem, no kuriem liela daļa arī ir ar ~20 gadu stāžu dažādās klīniskās psiholoģijas apakšnozarēs un kuri par neko tādu nekad nav ieminējušies.
Un par application of labels - tā jau ir katra ārsta/terapeita/pacienta darīšana - vienmēr jau ir iespēja uzsvērt, ka šādi leibli ir tikai formalitāte utml.
Nezinu, tad jau arī ķirurģiskas iejaukšanās organismā var sākt darīt bez diagnozēm, "jo efektīvāk būs bez diagnozes".
hei, nevēlies iedot savu e-pastu? es tev varu atsūtīt pāris pdf failus par šo tēmu.
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}