|
| 12. Feb 2012 @ 17:31 |
---|
abet abet, labi, pieņemsim, ka nav biomarķieru psihisko slimību noteikšanai(šadi tādi jau gan vispār ir...) un cilvēkiem zāles tiek piemērotas ar trial and error paņēmienu. jā, protams, tas nav optimāli, BET ja tās zāles palīdz - vai arī tad tas nav labi? es, protams, nerunāju par izārstēšanu - tā daudzos gadījumos nav iespējama. bet ja pats psihais cilvēks subjektīvi jūtas labāk zāles lietojot nevis nelietojot - vai arī tad ir pamats iebilskt farmakoterapijai?
tas laikam ir daļēji labi? es nezinu, man vēl jāizdomā un daudz jālasa. ar antidepresantiem consensus it kā ir tāds, ka lielākoties viņi ir tik pat labi kā placebo, bet par citām zālēm es nezinu. manai mājasbiedrenei ir šizofrēnija un viņa lieto anti-psychotics un viņa it kā saka, ka ( gan kopā ar cognitive behavioural therapy) viņai tās zāles apturēja balsis. bet cbt palīdzēja daudz tieši būt funkcionālai.
bet ir jau arī kur iebilst farmakoterapijai. es mēdzu nesakarīgi izteikties, bet mans galvenais punkts laikam bija tas, ka prāta problēmu diagnozes bieži vien ir stigmatizējošākas, nekā klīniskās psiholoģijas formulējumi. līdz ko ir diagnoze, tad uzreiz ir gan pašam, gan citiem secinājums "es esmu traks", un visi no tā izrietošie koncepti "neuzticams", kas ne vienmēr atbilst patiesībai, kas rodas aproblēmas atrast draugus un darbu un tamlīdzīgi.
man vienkārši šķiet, ka cilvēki ir daudz vairāk on a continuum un psihiatrija ar tām viņu metodēm uztaisa kaut kādu arbitrāru griezumlīniju, lai arī tas viss ir daudz fuzzier. palasot vien izvilkumus no tās DSM grāmatas sanāk smiekli, jo katrs cilvēks var no turienes savākt vismaz 10 mental disorders, kuriem obligāti tagad vajag lietot šitādus un tādus paxilus un zoloftus, lai tikaia tkal būtu normāls cilvēks (ja tāds vispār eksistē)
|
|
Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |