Daugavpils Universitātes profesora Ivara Skrastiņa vēstule, kas uzrāda evidences par Kanta iespējamajiem ceļojumiem. (Sevišķi pārliecinoša šķita pastarpinātā saikne starp Grund un gārnis ). We think alike, you and me. Admit it, Professor Smith. I'm onto something. vēstule

Meklēju iespējas pieteikties uz konsultācijām pie Riekstura Vadzīša.

XXIII World Congress of Philosophy: Philosophy as Inquiry and Way of Life. Abstracts. 2013. p.373.

Nejauši izlasīju rakstiņu par Sprūdžu. Raksts nav nekas sevišķs. Taču piesaistīja viens viņa izteikums: «Esmu apzināti trenējis kritisko domāšanu, tāpēc redzu vājās vietas,» skaidro Sprūdžs. (Diena). Kaut kā pēdējā laikā esmu ievērojis, ka t.s. kritiskā domāšana ir nez kāda burvju nūjiņa. Atliek oponentam pateikt ad hominem vai Tu quoque , lai viņa uzskatus atmestu kā nederīgus. Šā iemesla dēļ parādās vēlme uzrakstīt apoloģiju dažiem fallacy . (Līdzīgā kārtā kā, piem., dažus gadus atpakaļ bija grāamtu sērija par septiņiem nāves grēkiem). Nu, varētu rakstīt un prezentēt, piem., kā lietot ad hominem v.tml.

Par daudz grāmatu. Kaut kā tie grāmatplaukti ir jāatbrīvo. Pirmā uz šo kandidatūru ir Kūļu Filosofija . Taču esmu nokļuvis nelielā dilemmā. Iekšējais bibliofils nepieļauj grāmatu sviešanu ārā. No otras puses, negribās arī nest uz antikvariātu vai kādam atdot - nav labi citiem iesmērēt sūdīgas grāmatas.

Atverot Kūļu filosofiju, es atradu mazu lapiņu. Tā bija spēle atrodi grāmatā kļūdas. Lūk, piemēram, 7.lpp: „Viens no pirmajiem, filozofiskajā ziņā visplašākajiem un dziļākajiem jautājumiem ir sengrieķu filozofa Parmenīda jautājums: kāpēc ir esamība un nevis nekas?”

a) tas, protams, nav Parmenida jautājums. Šo jautājumu ir uzdevis Leibnics.

b) apgalvojums, ka tas ir pirmais, visplašākais un dziļākais jautājums, ir aizgūts no M. Heidegera darba Ievads metafizikā . Heidegers, starp citu, minētajā darbā nepiemin nedz to, ka tas ir Leibnica, nedz arī, pasarg Dievs, ka tas ir Parmenida jautājums. Tiesa, Heidegers runā par šo jautājumu kā Leibnica formulētu jautājumu viņa 1929. gada lekcijās par metafiziku.

c) tā nav nedz pārrakstīšanās, nedz arī neuzmanības kļūda. Kādā avīžrakstā mēs varam lasīt sekojošas rindas: „Ar bijīgu, izbrīnas pilnu skatienu Kants raugās zvaigžņotajās debesīs, ieklausās savā sirdsbalsī. Kāpēc kārtība, no kurienes šī noslēpumainā gaisma, kuru iztaro [sic!] zvaigžņotā debess, kāpēc manī runā morālais likums? Vai tas nav tas pats izbrīnas pilnais jautājums, ar kuru pie klausītāja vērsās sengrieķu domātājs Parmenīds: „kāpēc ir esamība, nevis nekas?” Un, virzot domu tālāk: kāpēc ir cilvēcība, labais, ļaunais, kāpēc ir likums, nevis haoss...” (Kūlis Rihards. Pārdomas par morāles likumu jeb ceļš uz „Atbrīvoto gaismas lauku”.// Literatūra un māksla, 1994.g. 13. maijs. 7.lpp.)

Domāju, ka vajadzētu turpināt šo spēli. Citu pielietojumu šai grāmatai neredzu.

Skatos, ka Pūce atkāpjas no amata (cik var saprast - tāpat atlaistu uz pārbaudes laiku). Ja ir taisnība par to, kā tika piesaistīti līdzekļi šai visnotaļ veiksmīgajai NVO, tad, lūdzu, iepazīstiniet mani ar kādu valsts sekretāru/-i - es varētu sevi nodarbināt ar dzīvnieku patversmes labiekārtošanu, gan jau arī brīvpusdienas bērniem lauku skolās skan gana cēli u.tml.
Ja nopietnāk, tad, protams, ir jāsagaida izmeklēšanas rezultāti. Taču vienalga - pagaidām tas viss labi neizskatās.

Mjā.. ja iepriekš pret satori man bija vienaldzīgi neitrāla attieksme, tad tagad.. nu nezinu.


Neoficiāli avoti Pietiek ir informējuši, ka biedrības fantastiskie panākumi finansējuma piesaistē izskaidrojami ar vairākiem apsvērumiem. Šī struktūra, pie kuras pamatiem stāvējis arī labi zināmais Edgars Jaunups, nodarbojoties arī ar labiem darbiem (piemēram, nupat tā izdevusi Ilmāra Šlāpina grāmatu par jauno latviešu valodu).
Taču vienlaikus biedrība kalpojot gan kā veids, kā "ieinteresētiem uzņēmējiem civilizētā veidā" nodot finansējumu "vajadzīgajiem cilvēkiem" politiskajās aprindās, gan arī kā struktūra, ar kuras palīdzību uzturēt virkni mākslinieciski un kulturāli noskaņotu "meiteņu", kuras ar finansētājiem saista tuvākas attiecības. http://www.pietiek.com/raksti/ekonomikas_ministrijas_valsts_sekretara_gimene_netiesi_partiek_no_buvnieku,_tostarp_reandre_ziedojumiem

Nejauši atradu pavecu publicistisku rakstiņu Sell Descartes, buy Spinoza. Protams, ir jauki zināt, ka gan noteiktas jomas zinātnieki, gan arī dziļā ekoloģija redz atbalsis spinozismā. Taču uz mirkli var atstāt malā pārdomas, cik lielā mērā pagātnes domātāja nozīmīgums ir vērtējams pēc tā, cik tas atbilst mūsdienu problēmām. Rakstā mani nedaudz samulsināja uzsaukums, ka vajadzētu pārdot heidegerus . Ja ar vienu no postmodernisma iezīmēm saprot, kā dažkārt tiek norādīts, relatīvismu un individuālismu, tad Spinoza tieši aizstāv šādu viedokli (tas ir sveiciens tiem, kas izsakās, ka vērtību relatīvisms u.tml. ir nez kāds jauns pieņēmums un, tipa, pirms 20.gs. visi stāvēja un krita par kaut kādām mūžīgām vērtībām). Par Spinozas racionālismu labāk paklusēšu - ielikt tādā kategorijā būtu pārlieku liels vienkāršojums.

Ja nu kādam interesē, tad visnotaļ ekscentriskas pārdomas par naudu var skatīties šeit: Laika dimensija - Maija Kūle par naudu. Mani nez kāpēc piesaistīja viens kadrs no šī raidījuma:

Pēdējā laika mulsinošākais notikums ir bijušas diskusijas par preambulu. Šo diskusiju agustākais punkts bija t.s. konference aizgājušajā piektdienā. Tajā bija sapulcējušies latvju gaišākie prāti, kas izrādīja ne tikai savu prāta asumu, bet arī gan paši spēja plēst jokus, gan arī smejoties aplaudēt par citu jokiem.

Protams, ka šādos pasākumos nevar iztikt bez Māras Zālītes - izcilas dzejnieces un nācijas sirdsapziņas. Tiesa, viņas runā samulsināja daži sīkumi. Lūk, daži ir pat pacentušies vienu no runas fragmentiem atšifrēt - šeit. Tātad. Māra Zālīte apgalvo: Uzbrūciet radošajai inteliģencei par to, ka tā neko nedara, bet vēl jo vairāk uzbrūciet, ja tā kaut ko dara! Nemeklējiet Kanta formulā to latviešu tradīcijā balstīto zvaigžņoto debesi virs sevis un morāles likumus sevī, meklējiet to vienīgi ārpus sevis, bet vislabāk - nemeklējiet nemaz! Aprūpējiet vienīgi savas bioloģiskās vajadzības un uzspļaujiet valstiskajiem, vēsturiskajiem un reliģiskajiem simboliem, par kuriem Vitgenšteins ir teicis, ka tie nav mazāk svarīgi cilvēku eksistencē, kā pieminētās bioloģiskās vajadzības! A kas tas Vitgenšteins vispār tāds ir, lai Jūs mācītu?

Šajā fragmentā mani mulsina divas lietas. Pirmā, ka Vitgenšteina, Kanta salikumu viņa jau ir izteikusi daudz, daudz agrāk. To var lasīt viņas eseju krājumā Kas ticībā sēts: runas un raksti Latvijas atmodai 1979.-1997 (Karogs, 1997) Tas man lika viņu iztēloties kā latviešu Pjēru Menāru - katru dienu tiek rakstīti vieni un tie paši vārdi, bet visu laiku sanāk cits teksts un dažreiz pat mūzikls.
Otrs - es tiešām nezinu, kurā fragmentā Vitgenšteins ir teicis kaut ko tādu. Visticamāk tas ir ilgstoši kultivēts pārpratums, kas jau ir ieguvis patiesības statusu. Nemaz nepieminot, ka kategoriskā imperatīva sajūgšana ar latvisko tradīciju ir visnotaļ dīvains domas gājiens.

Mājās ir viens no Lū Rīda Rīgas koncerta ģitāras mediatoriem. Sīkums, bet patīkami.

M. Kūles k-dzes vakardienas afektīvajā uzrunā bija aicinājums preambulā iekļaut aksioloģiju u.tml. Taču mani izbrīnīja, ka viņa nepiemin to, kas no šīs preambulas būtu jāmet laukā. Sevišķi tāpēc, ka nebūtu jauki, ja šajā dokumentā būtu triviālas kļūdas. Piem., piezīmē pie preambulas 52. punkta ir apgalvots, ka tas appasaule ir Maijas Kūles ieviests jēdziens(uz šo man norādīja unbeliever). Cik zinu, tad šis jēdziens latviski pirmo reizi parādās Huserla 2002.g. tulkojumā. Tātad būtu jārunā vai nu par R. Kūli vai A. Dāboliņu. Var tikai minēt, kāpēc M. Kūle to nav pateikusi preambulas autoram.

Turpinu sekot izcilākajai latvju filozofei. Šoreiz viņa runā par preambulu un vērtībām: Runa. (sākas ap 50.min.) Runas sākums ir spridzinošs. Aplausi un runa par īsto zinātni vs kreisajiem, Sedlenieka apraksts ir fantastisks utt. Ap 1:03 izteikums, kuru noteikti es izmantošu biežāk: es ar filozofa aci ieraugu... Domāju, ka noskatīšos vēlreiz ar vīna glāzi rokās.

Trolejbusā man pajautāja, cik ir pulkstenis? Es atbildēju. Dialogs aizņēma tikai dažus īsus mirkļus. Tad ievēroju, ka mana mugursoma, kuru turēju rokās, ir atvērta. Man bija jāsteidzas un jākāpj ārā jau nākošajā pieturā, tāpēc dialogu turpināt neizdevās. Nezinu, vai viņi to vispār gribēja, jo viens izlikās aizmidzis, bet otrs cītīgi izvairījās no acu skatieniem.

Jau esot uz ielas iedomājos, ka gan jau viņi mani klusībā lādēja, jo manā somā nebija nekas viņiem interesants līdznešanai. Savukārt man nelikās ,ka būtu jākaunās, jo mans piedāvājums somā bija salīdzinoši plašs - trīs grāmatas trīs dažādās valodās.

Lasīt Philosophical Transaction of the Royal Society ir bauda, jo viegli var redzēt 17.gs. dabas filozofu darbības metodes un intereses bez liekiem uzslāņojumiem. Ja lasa hronoloģiski, tad var arī redzēt arī interešu izmaiņas u.tml. Piemēram, tajā pašā 1675.g. numurā, kur ir Leibnica, šķiet, pirmā publikācija angļu valodā An Extract of a Letter of the Learned Dr. Gothofredus Guil.Leibnitz, Concerning the Principle of Exactness in the Portable Watches of His Invention , var lasīt arī Dž. Loka pirmo publicēto darbu An Extract of a Letter, Written to the Publisher by Mr. J. L. about Poisonous Fish in One of the Bahama Islands . Lieki teikt, ka 15.g. pēc Loka ziņojuma par zivīm, angļu lasītāji saņems viņa An Essay Concerning Human Understanding.

Mani pēdējā laikā no socioloģiskas perspektīvas ir ieinteresējis t.s. zinātnes fanu fenomens un viņu retorika. Piem., palasīju Par veselīgu un noderīgu skepsi . Raksts principā ir iekļaujas diezgan tradicionālā un garlaicīgā "zinātne kā terapeitisks līdzeklis, kas labo laju domāšanas kļūdas" žanrā. Taču truismi šajā rakstā ir sajaukti ar apgalvojumiem, kurus tiešām vajadzētu skeptiski izvērtēt.

Piemēram, pilnīgi mistisks skeptiķu vērtību apraksts: 'Kādas ir šīs vērtības? Īsumā svarīgākie skeptiķa rīki ir racionāla un kritiska domāšana, spēja atpazīt argumentācijas kļūdas, izpratne par kognitīvajām tendencēm, kas mūsu uztveri un domāšanu bieži noved neceļos, kā arī cieņa pret zinātnisko metodi un pierādījumiem. Protams, no tā var secināt, ka skeptiķi priekšroku dod fiziskajā pasaulē balstītiem skaidrojumiem, nevis pārdabiskām parādībām. Praksē skepticisms bieži izpaužas kā dažādu pseidozinātnisku māņu un blēņu atspēkošana, izmantojot racionālas argumentācijas metodes.'

Neblēņojoties - man tiešām ir grūti saprast, manuprāt, ļoti grūti saprotamus jēdzienus kā "racionāla domāšana", "zinātniska metode", "pseidozinātne" etc. Tīri konceptuāli nevar saprast (tiesa, pārdomām neveltīju vairāk kā 2.min.): Vai man ir jāsaprot, ka zinātne ir autonoma parādība vai arī ir saistīta ar sociāliem procesiem (i.e. internālisti vs eksternālisti)? Raksta sākumā aprakstītā pāreja no veselā saprāta un "zinātnisku domāšanu" nebūt nav pašsaprotama, ja nav izskaidrotas attiecības starp ikdienas domāšanu/veselo saprātu un "zinātnisko pieeju". Proti, vai "zinātniskā domāšana" ir kaut kāda īpaša kognitīva spēja, kas sevī vēlāk integrē ikdienas domāšanas objektus? Vai arī ir jārunā, ka ikdienas domāšanai un veselajam saprātam ir salīdzinoši stabilas struktūras, ko "zinātniskā pieeja" nevar īpaši mainīt? - turklāt var viegli novērot, ka lielākā daļa pieaugušu cilvēku spēj normāli orientēties pasaulē bez īpašām zināšanām par zinātni. Turklāt nebūt nav obligāti "nekritiska domāšana" jāpielīdzina blēņām vai mitoloģiskai domāšanai. etc. un etc.

Labi, nav ko domāt par matērijām, kas ir pāri manai saprašanai. Laikam jau labākā izvēle ir "cieņa pret zinātnisko metodi" un būs vien jāpievienojas zinātnes fanu pūlītim.

Ja kāds saņēma no manis kaut kādus dīvainus e-pastus, tad tāpēc, ka, šķiet, mans e-pasta konts bija uzlauzts.

Nu tad beidzot var atrast rakstu ar šādiem keywords: Merab Mamardashvili, Rihards Kulis, culture . Man ir sajūta, ka tā ir zīme, ka īstā latvju filozofija ir uz starptautiskas atzinības sliekšņa.

RIP Chinua Achebe(1930-2013)

Viņa Āfrikas triloģija ir viena no retajām daiļliteratūras grāmatām, kas ir atrodama manā tagadējā miteklī. "Things fall apart" ir viens no tiem daiļdarbiem, kuru tiešām bija grūti atlikt malā.

Kad sanāk lasīt pirms dzīvnieku tiesību diskusijām sarakstītos tekstus, kuros ir aprakstīti eksperimenti ar dzīvniekiem, tad dažkārt ir vēlme paņemt validolu. Tomēr nedaudz simpātiski šķiet, ka interese par fenomeniem motivēja līdzīgus eksperimentus izmēģināt arī pašiem uz sevi (vai līdzcilvēkiem). Nebūt ne ekstrēmākais eksperimenta piemērs (Richard Fowler. Experiments and observations relative to the influence lately discovered by M. Galvani, and commonly called animal electricity. Edinburgh, 1793).