Ja ne viņam pašam, tad citiem gan vajadzēja saņemties replicēt rezultātus.

Nu, drošticamākie rezultātus ir iespējams iegūt tikai izmēģinot eksperimentu pašam uz sevi. Tāpēc, protams, zinātnes vārdā vajag tos replicēt. (btw britiem bija neliela zinātnes industrija, kas pēc Ņūtona eksperimenta ar savu aci, paši mēģināja šo eksperimentu atkārtot un dažādos veidos analizēt iegūtos rezultātus.)

Vienkārši citu novērojumi var būt pārāk nenodrošticami. Kā, piemēram, šajā gadījumā. Burtiski pāris lpp. tālāk viņs raksta par vienu eksperimentu, ko izmēģinājis uz sevi un meģināja atkārtot ar citu cilvēku. Viņš raksta (p.87) - "I tried likewise upon a pacient [...] but the man was so stupid that i could not satisfy myself as to the precise result."

Vispār tas man atgādina Bariju Maršalu un Dž.B.S. Holdeinu. Tā ka eksperimenti ar sevi vismaz vēl pagājušajā gadsimtā nebija nobeigusies tradīcija. :)

Jauki eksperimenti. Taču kopumā pašeksperimentēšana varētu būt interesants temats par ko padomāt. Sevišķi kontekstā ar subjektīvā un objektīvā nošķīrumu, i.e., nemaz ne tik sen subjektīvām zināšanām bija pavisam cits, ja tā var teikt, epistemoloģiskais statuss. Pagaidām ir kur ņemties, jo līdz šim ir sarakstīti salīdzinoši maz darbu par šo tēmu.

Ir ārsti, kas uzskata, ka ir pašam jāpamēģina izrakstāmie medikamenti pašam, lai zinātu, ko pārdzīvos pacients. Parasti mēģina mācību laikā jau.
Ideja tā pati lielās līnijās.

Un tiešām labi ir tad, ja kāds, ar ko sadarbojies izmēģinot kaut ko, saprot lietu. Nu, piemērs, skaidrāk un labāk iemācāmies injicēt vēnās, to darot viens otram. Var pakomentēt, kur adata nonākusi, vai laid iekšā par ātru/lēnu un tā. Un kad pašam dur-vari saprast ko kā labāk.