Iz Mazās Pripetas
Pamosties stundu pēc tulkojuma nodošanas termiņa, kad nekas, protams, nav pat iesākts, ieripina. Bet viss ir labs, kas labi beidzas. Šodien excessive sleep rezultātā vismaz varu parakstīt, kas ir nepieredzēta kondīcijas uzlabošanās, kaut arī vēl joprojām spētu mierīgi nahrenizēties uz dienu vai divām miega valstībā.

Varētu pārmaiņas pēc paspamot par piedzīvojumiem Latgales priekšpilsētā, kas pēdējās dienās daudziem Cibā ir aktuāla tēma. Nu lūk, tātad aizvakar, visu pasauli mīlot, miera un apgarotības pārņemta, ap vieniem naktī vilkos mājup uz savu truščobņiku no kārtējā naksnīgā klejojuma. Matīsa ielas "tālais" gals ap šo laiku parasti ir neapdzīvots, tāpēc viegli piefiksēt pat mazāko kustību. Kustība šajā gadījumā bija tips, kas vilkās vienā virzienā ar mani, tikai pa pretējo ielas pusi. Kā jau parasti šādos gadījumos, mana standarta procedūra ir kāpināt tempu un vērot situāciju sānskatā, ko arī veiksmīgi izveicu. Tālākā attīstība man ne pārāk patika. Tēls, palicis labu gabaliņu iepakaļ, šķērsoja ielu skriešus un nu sāka vilkties aiz manis, pēc soļu skaņas spriežot, arī uzdodot pa akseleratoru. Gonka turpinājās minūtes desmit, kamēr tiku līdz Avotu ielai un vēl nedaudz tālāk, mēģinot piespiest sevi nesākt skriet, jo čujs man saka, ka, tā darot, var sanākt dimbā. Nedaudz atrāvusies, ieslīdēju savā ieliņā un tumsā noliecos pie kāda pagalma žoga. Un pēc mirkļa redzēju, ka mans skaistulis arī iepeld tajā pašā krustojumā un, nekādu dzīvības klātbūtnes pazīmju tur neredzēdams, kādu brīdi pasoļo šurpu turpu un tad aizvelk pa to pašu Matīsa ielu, tikai nu jau pretējā virzienā. Laikam sen nebiju vēlējusies tik _ļoti_ uzreiz atlēgu saišķī sameklēt īsto kāpņu telpas atslēgu. Nu jā, un rajons ar savu neapdzīvotību naktīs turpina mani pārsteigt. Mazā Pripeta :)