es uzskatu, ka cilvēkiem atsākt tuvas attiecības ar šiltīti "esam kopā" pēc tam, kad viņi to vienreiz jau ir beiguši, ir stulbums, un es to necienu un nicinu no visas sirds. protams, runāt par lietām, ko paši neesam piedzīvojuši, ir baigā māksla, bet tik un tā. vienmēr, kad esmu bijusi lieciniece tam, kā divi šķīrušies cilvēki atkal saiet kopā, abi paliek par pilnīgiem idiotiem. un lohi ir abi - gan pamestā dvēsele, kas čīkstējusi pie durvīm, gan pametējs, kuram vienkārši palicis žēl vai nu otra cilvēka, vai sevis par to, ka nevar nokoļīt kādu citu, ko izpist, kad jūt tādu vajadzību. žēlums savstarpējās attiecībās vispār ir marazms. lai arī cik tas būtu neiespējami, no visas sirds cenšos sevi iztēloties abās lomās. par to lomu, ka kādu pametu, nerunāšu, jo tad uzskatīsit mani par iedomīgu mauku, kas domā, ka visus tik nokoļīs un pametīs. kaut gan patiesības labad jāpiebilst, ka savu pirmo draugu pametu apvemjot. un vēl tās pašas patiesības labad jāpiebilst, ka šis neattiecas uz tiem, kas izšķiras un salabst reizi dienā. tie vienkārši ir spāņi ar visu savu mentalitāti.

pieņemsim, ka džeks pamet mani. tas, ka man pašlepnums ir kā elbruss, ir viena lieta, bet tas, ka nevarētu iet dīkt pie durvīm, jo mana morālā atmiņa ir garāka par harija krānu ir otra - daudz svarīgāka - lieta (viņš ir vienīgais, kurš neapvainosies par to, ka salīdzinu viņa krānu ar aptaurētu cilvēku morālo atmiņu, tāpēc pieminu tieši viņu). tas nozīmē, ka to, ka kāds ir teicis, ka negrib mani savā dzīvē, es prātā paturēšu visu mūžu pat tad, ja viņš atskrietu atpakaļ, teiktu, ka o,bļa, sajaucis,  un man sarakstītu oasis dziesmu "slide away". mētra prasīja, vai nenostrādātu tas, ka džeks atzītos, ka viņam ir bijusi baigā depresija, tāpēc ir bijis jāpazūd no manas dzīves. wtf? vēl vairāk! ko, bļa, tas nozīmē? katrreiz, kad jutīsies sūdīgi, pazudīsi?! okei, es pagaidīšu.

 "mūs nopirkt nevar," dzied dambis un tajā pašā laikā pārdod savas nozīmītes un apenītes. tāpat kā dambi, protams, var nopirkt arī mani, bet tas prasītu daudz līdzekļu un laika, gluži kā vecā pidarasa džordža harisona dziesmā "got my mind set on you". piemēram,  viņam vienam pašam būtu jāaizbrauc uz indiju, jāpaliek tur pusgadu, jāizveido ūdensapgādes un kanalizācijas sistēma kaut kādai pilsētai un jāatved man desmit tūkstoši nozīmīšu un apenīšu, kā arī katru dienu man pie loga jādzied sevis sacerētais oasis "slide away" man pie loga, pa starpam jāpacieš tas, ka no sava loga metu uz galvas puķupodus un apleju ar atšālējušos aliņu.

gan jau es kaut kādā mirklī padotos, bet ar visu to es nevarētu nekad mūžā aizmirst to, ka cilvēks man ir teicis, ka viņam mani nevajag. atmiņas it kā ir vienīgais, ko neviens nevar atņemt, un tās var pazaudēt vien tad, ja sasit galvu. nesenā galvas dauzīšana, ko liecinieki nosauca par ļoti spēcīgu, man nav nodarījusi nekā ļauna, tātad mana galva ir ļoti izturīga, un varbūt tāpēc esmu tik ļaunatminīga kurva, kas varbūt ne skaļi, bet, savā nodabā klusiņām ar pievilktiem celīšiem un klausoties bright eyes, to atcerētos mūžīgi, un pievilktie celīši un bright eyes nav nekāds ilgu un laimīgu attiecības turētājvalis, labākajā gadījumā tas ir tas "twitter is overrated" valis. nav runa par to, ka nekad nepiedotu, bet par to, ka nevarētu aizmirst. tāpat kā neprotu aizmirst to, ka kāds man ir melojis par svarīgām lietām. pašai no tā čista nekāda labuma nav, bet ko padarīt, ja galvaskauss tik spēcīgs?

protams, iespējami izņēmuma gadījumi. piemēram, ja džekam uzrādīti pierādījumi, ka manā mājā ievietots spridzeklis, kurš tiks aktivizēts, ja viņš tuvākā pusgada laikā ar mani tiksies, un viņam tā pusgada laikā būs jāgoņī nauda mafijai, lai tikai neuzspridzina mani. tad cita lieta, jo, kā teiktu roberto musolīnī - kā gan es to varēju zināt? ja kas, ļoti bieži tad, kad kāds džeks sāk izturēties absolūti nesakarīgi (kas pēdējā gada laikā atkārtojies dahuja reižu), es vienmēr iedomājos par līdzīgiem scenārijiem, un man jau zajebala, ka ne reizi tā nav izrādījusies taisnība.