Mūzika: | lo-fi-fnk - a.d.t. |
pāgājušonedēļ man mīlestībā atzinās 3 vīrieši, kārtējo reizi neaizgāju uz asinsdonoru centru, bet aizbraucu uz tallinu, lai uzzinātu, ka var būt kaut kas kaitinošāks par 15 gadu vecu palaistuvi ar true love waits gredzenu rokā vai pat par pašu Tevi/Tevi pašu (tas ir mītisks tēls). kad paātrinātā kārtā iekāpu tallina-rīga autobusā, man bija skaidrs, ka nekad, tiešām nekad dzīvē negribu redzēt kalnu harladu, nu, pacentieites iztēloties, cik tieši kaitinošam kādam jābūt, lai tā dēļ es dienu ātrāk tītos prom no savas pasaules mīļākās pilsētas. un tas nekas, ka tur mārvels un karlīna bučojoties mani iespiež starp sevi, tas nekas, ka esmu izdomājusi, kā nomiršu - došos plostu izbraucienā pa melno vai filipīnu jūru, pārcietīšu milzīgu orkānu, kura laikā būs saplēsti lupatu lēveros 84 tankkuģi, bet es tikšu krastā, lai tur aizrītos ar slapju guļammaisu. sekcijā ar tādiem burtiem kā uz "laimas" asorti kastem būs rakstīts: "sadzīves trauma."
kad izlasīju septiņos no rīta rakstītu vēstuli par to, ka man jāprecas ar uldi zarembo vai vismaz ar kārkli, gāju gulēt. tad, kad es guļu uz vēdera, es mēdzu aizbīdīt prom spilvenu, vakar bīdīju prom spilvenu un ar seju uzgūlos kaut kam aukstam. tas bija vecs kalmārs. nē jau nē - manus mīļākos kalmārus nemaz nevar iestūķēt manā istabā. tas bija cilvēka līķis. nē jau nē - būtu uzsilis no spilvena un manis. tas bija cirivs. nē jau nē - ja man būtu cirvis, noteikti būtu kādam ielidinājusi pierē (vesera vietā). tā bija karotīte. maza, nevainīga karotīte. tik nevainīga, ka gribētos to nosaukt par nevainības karotīti un prezentēt to visiem, kas tur mēģina gulēt.