bļeģ, kā man riebjas meitenes!

es tikko pārrados no sporta ieskaites, kurā es vēlējos, lai es būtu vīrs, jo tad man nebūtu jāklausās visādās debīlu dūdiņu pretenzijās. piemēram, par "kāpēc a klase skries otrā, ja viņa gaidīja pirmā?" bļeģ, tā ir astoņu minūšu starpība, maukas! turklāt lielākā daļa šo dūdiņu vispār nemāk domāt, jo nekad neaprēķina savus spēku garo distanču skriešanā, un pēc tam krīt zemē un mirst. nez, kā es ar visu savu stulbo sirds aritmiju varu justies pavisam normāli. protams, nevienai no šāda tipa dūdiņām neienāk prātā, ka sporta stundas ir domātas arī prāta attīstīšanai. tas ir - izdomāt, ko vajag un cik vajag. ak kungs, ja es būtu vīrs, es noteikti būtu gejs un lepni plivinātu varavīksenes krāsa karogu, jo dūdiņām tikmēr būtu jāpērk skropstu tuša un jāraud par noplēsto nagu. ak, par noplēsto nagu! volejbola stundās regulāri kāda mauka noplēš nagu. tas jau nekas, bet viņa ļoti pārdzīvo. tas jau nekas, bet 80% pārējo mauku ļoti jūt līdzi. tāpēc man vispār labāk patīk spēlēties  ar puikām un friku, jo neviens no minētajiem neraud, ja nejauši iemet ar bumbu pa seju, ja nejauši iesper ar kāju pa kāju. un ir jābūt sevišķi apdāvinātai, lai, skrienot garo gabalu, nokristu un smežģītu potīti, bļeģ.es ceru, ka dūdiņas vismaz mazliet nosauļojās skrienot, jo savādāk jau nebūtu jēgas. es gribu kauties. ar puikām, protams.

fuj!