še un šur
Iemīļotā krodziņa pīpmaņu sekcijā visus galdiņus bija aizņēmuši trokšņaini un jestri tūristi. Nepatikā saviebos, pat demonstratīvi izrādīju savu nepatiku par tiem un to. -Lai lieku reizi cementētu pārliecību, ka vietējiem vairs nav vietas Vecrīgā. No vienas puses es rietumniekus drusku apskaužu par spēju justies atbrīvoti citā zemē. Es gan būdams svešumā, vislabprātāk nolienu klusākajā kaktiņā, lai nemanāms vērotu notiekošo un ļaudis.

Tiesa, tas tā pilnībā neizdevās – Vidusjūras piekrastes ciemu krodziņi un restorānu terases vēl pavisam tukšas, nogarlaikojušies viesmīļi tur izmanto katru iespēju, lai atsvaidzinātu pa ziemu iesērējušās svešvalodu prasmes un pačalotu. Kā nu ne, pēc dažām nedēļām viss ies gaisā – pannas čurkstēs, dakšiņas un naži šķindēs, dzērieni līs, ziemeļzemnieku naudiņas ripos – tad ne elpu atvilkt. Vientulīgi un klusi tagad ir arī kādā bārā Sidē. Safajs acumirklī atrāvās no sarunas, kad ienāca kāda vecmāmuļa. Izskatās pēc vietējās, taču ne pēc ortodoksālās. Bet tās taču pa krogiem nevazājas, kur nu vēl vienas! Viņa pasūta alu un mūziku. Safajs skriešus izpilda vēlmes un palaiž skaļāk bumsīgu, orientālu disko. Viņa nodzer pusglāzi vienā paņēmienā un laižas virpuļojošā dejā ar sevi. Un, rādās, jūtas ļoti labi un pārliecināti. Viņa uz šejieni nākot katru dienu, atgriezies čukst Safajs. Jau pāris gadus. Viņai te Sidē ir māja, te viņa dzīvo, te viņai ir draugs – četrdesmit gadus vecs. Viņa sevi saucot par Fatmu. Īsto, savu zviedrietes vārdu viņa ir kaut kad teikusi, bet tas esot sarežģīts, neizrunājams un neatcerams. Fatmai esot sešdesmit seši gadi un pensija. Nu, ja, un te viņai ir saulaina ceturtā jaunība – mēs nosmejam. Nodejojusi pāris dejas, viņa vienā guldzienā iztukšo atlikušo aliņu un dodas prom.

Sides jaunā daļa izskatās pēc būvlaukuma. Te attīstās jaunie daudzstāvu projekti, izvietojas Eiropas pensiju fondu investīcijas pensionāriem domātā infrastruktūrā. Eiropas pensionāri ir pelnījuši saulainas vecumdienas šeit. No Austrumu viesstrādnieku darba gūtā Rietumnieku peļņa godīgi atgriežas Austrumu zemē Rietumnieku labklājībai un Austrumnieku darbavietām apkalpojošā sfērā.

Arī Kalkanā krodziņa viesmīlis, gaidot sezonu, dīdās kā bullēns pirms rumulēšanās. Agrāk tas esot bijis vienmuļš zvejnieku ciematiņš, tagad piejūras klinšu nogāzes apbūvētas ar villām. Izskatās jau ļoti fotogēniski priekš pastkartiņām, tomēr nedzīvi un nemājīgi. Viesmīlis pilnīgi neizprot manu jautājumu, vai viņiem nekremt, ka visus piekrastes īpašumus, viņu senču zemīti izpērkot biezi ārzemnieki? –Kas tur slikts? Tas pat ir ļoti labi, jo savādāk jau viņi šurp nebrauktu. Tad te nevienam nebūtu ko darīt, nebūtu darba, nebūtu par ko dzīvot.