starro ([info]starro) rakstīja,
@ 2007-01-16 15:30:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
kā es uz barikādēm gāju
tauta pa barikādēm dzīvo jau ceturto dienu. stāvoklis ir nopietns - tā var noprast no tv un radio, sarunām ģimenē un paziņu lokā; skolā mācības atceltas uz nenoteiktu laiku. visiem neziņa par nākotni, visi uzvilkti un saspīlēti, draudus grūti novērtēt, bet draudētājs ir zināms.

atnāk docents. iedzeram piparmētru tēju. vienojamies, ka mums nebūs ko atbildēt, kad prasīs, kur bijām, kamēr īsti patrioti drosmīgi un nesavtīgi riskēja ar dzīvību un nākotni. pa tv rāda varoņus - izlēmīgus vīrus, apņēmīgas sievas, bezbailīgus pusaudžus - tādus kā ikviens no mums apkārt. ir skaidrs: pie ugunskuriem jābūt arī mums, lai ar savu klātbūtni apliecinātu tautas nelokamās alkas pēc brīvības. protams, ir arī drusku bail - ar plikam rokām stāties pret apmācītiem pavēles pildīt, nežēlīgiem un bruņotiem vīriem, kuri jūtas kā stūrī iedzītas žurkas, kuri neprātīgi apreibuši no ieroču varas. protams, tur tā ir arī dūmu smaržas romantika, pagalmu rotaļu kariņu nostalģija, ideālistiska cilvēku vienotības pacilātība. vienvārdsakot, tur jābūt arī man - bez desmit dienam pilngadīgam un spējīgam pašam pieņemt atbildīgus lēmumus par sevi un sev svarīgām lietām.

salūkoju vateni, dūraiņus, ausaini un velteņus, lai pārliecinoši atrādītos mājiniekiem pirms došanās. tēvs un māte nesaka neko, tik piekodina būt uzmanīgiem un saprātīgiem. viņi zin, ka šis ir atbildīgs brīdis, kurā nevar palikt malā neviens, kurš vien var būt noderīgs Mūsu Lietai. sviestmaizes sasmērēsim pie docenta.

pa ceļam pie docenta spriežam, kurā objektā mēs būtu lietderīgāki. uz zaķeni doties diezgan bailīgi – torņa šturmēšanas gadījumā mūs apsitīs kā trušus – no salas nebūtu kur sprukt. a Podnieka video no Viļņas mēs redzējuši. vienojamies par Doma laukumu – tur padomāts par možuma uzturēšanu – dziesmas, lauku virtuve, karsta tēja, tautas līderu plecam varēs piespiesties, ja briesmas draudēs.

docentam mammas nav mājā. uz rupmaizes sakrāmējam speķi, ķiplokus, ievīkšķam avīzēs. tikām draugs un klasesbiedrs meklē biezās villas apakšbikses. un tieši tajā brīdī pārnāk viņa māte. ieraudzījusi, tā uzreiz noprot, kas mums padomā. un izplūst asarās un vaimanās: ”nekur, dēliņ, es tevi nelaidīšu; tevi var nošaut, aizvest uz Sibīriju; to es nepārdzīvošu”.. saskatāmies ar docentu – šito barikādi mums nenoturēt, nepārvarēt. man paliek karsti. jāvelk nost tās kamzoļu kārtas. piparmētru tēju un speķmaizes varam notiesāt arī tepat. galu galā – reportāžu no domlaukuma var noskatīties arī pa tv. un ja prasīs, kur bijām tajā laikā, atbildēsim atkarībā no tā, kas prasīs. un varbūt, ka kādreiz kaunēsimies par savu naivumu. varbūt jutīsimies izmantoti un apmuļķoti. bet varbūt nebūsim izmantojuši iespēju rūdīt to tēraudu, lai mūsu domas būtu asas kā zobens, pārliecība skaldoša kā cirvis.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?