Viskrāšņāk un sulīgāk izlamāties var krievu valodā, bet domāju, ka pat tajā nepietiktu vārdu, kuros aprakstīt te visapkārt esošo un notiekošo. Faking fak, nu, kā jūs te vispār dzīvojat kā tādi ambīļi.

Ņemot vērā, ka ceļojumu aizvakar iesāku, nograbot pa sētaspuses kāpnēm (un tās mums ir trīskārt riebīgākas par ielaspuses, tā kā zinātāji sapratīs, cik tieši nepatīkami tas varētu būt), it could only go up from there. (Har har.)
And it did.

No kopdzīves "sīkums, bet patīkami" apcirkņiem — kad nevari izvēlēties, kādā krāsā nagus pindzelēt, atnes iespējamos variantus vīram atrādīt, un viņš ņem un parāda to, uz kuru jau pašā sākumā visvairāk sliecies.

Zināt, kas nav forši? No rīta pamosties ar korpusa temperatūru 38,3 grādi. Kas vēl nav forši? Tas, ka tuvākā aptieka ir gandrīz desmit minūšu brauciena attālumā. Un kas ir vismazāk forši? Tas, ka man te vienai jānīkst vēl līdz ceturtdienai, mein Gott.
Also, jau tāpat esmu absolūts kaķu cilvēks, bet nu tas vecāku dullais taksis iedzen arvien lielākā nepatikā pret suņiem kā tādiem.

Ugh, nevienam nenovēlu zoba kanālu tīrīšanu. Štrunts par to, ka iesāpēties mēdz, bet tās bezgalīgās vīlēšanas tā caur kauliem iet, nu vienkārši fui, nu.

Vecāki aizbraukuši ceļojumā, man tikmēr viņu māja un zvēri jāpieskata. Atrodos praktiski kukurūzas lauka vidū minimāli apbūvētā mazpilsētas nomalē, kur ielas ne tikai nav apgaismotas, bet nav pat asfaltētas, tuvāko kaimiņu mājās nav nevienas gaismas, visur piķa melna tumsa, gar pakšiem svilpo vējš, un ārā pačurāt izlaistais suns kaut kur uz kaut ko rej, bet neatsaucas un iekšā nenāk.
Šādi ir sākušās neskaitāmas Criminal Minds un iksfailu sērijas un slepkavību/izvarošanu/laupīšanu rekonstrukciju dokumentālās filmiņas. Thank you for that thought, scumbag brain.

Esmu iedzīvojusies līdz nākamajai ceturtdienai darbdienu vakaros pieskatāmā deviņgadniekā. Ko ar tādiem dara, nav ne mazākās nojausmas. Nēnulabi, jāpalīdz izpildīt mājasdarbi, jāsaliek skolas soma, ēst un dzert jāiedod. But other than that, I'm drawing a blank.
Šodien uztaisīju šitādu, piecas minūtes papriecājāmies. Ko rīt darīt, es pat nezinu.

Tā kā ar mani neviens nākt negribēja, uz Spectre biju viena, and it was quite beautiful.
(Also, kā tas nākas, ka nevienam, ko pazīstu, nepatīk Kreiga Bonds? I don't understand you, people.)

The Blacklist skatīšanās sākusi iegūt mazliet nepatīkamu piegaršu, jo, vot, sēžu, apceru, cik labi Lizijai tie otrās sezonas blondie mati izskatās salīdzinājumā ar pirmās tumšajiem, un iekšā sāk uzdarboties "a varbūt man arī uz gaišiem pāriet" sajūta. Un tas nekad labi nebeidzas. Плавали, знаем.

Also, nutscapes.
Ak, vārdi, jūsu vienkārši nav. Vispār.

Nē, labi, nutscapes ta' nutscapes, but ever heard of manscaping, people?! Tās garās spalvas, argh. What has been seen, etc., etc.

Kā izrādās, ja visi košļāšanas pasākumi jāveic tikai ar vienu žokļu pusi, process pamatīgi ieilgst. Bet nu neko, rīt zobārsts (pirmo reizi, es pat nezinu, sešu, septiņu gadu laikā?), pie kura, šķiet, būs jāmaina vismaz piecpadsmitgadīga plomba. It's been with me for most of my entire life!

Pārtikas ziņās — human DNA has been found in 2% of the [hot dog] samples. In vegetarian hot dogs, human DNA was found in two-thirds of them; [..]10% of the vegetarian hot dogs contained meat.

Un gan jau arī mūsu platuma grādos varētu apšķebināties, ja uzzinātu pilnīgi visas ikdienā apēstā sastāvdaļas.
Oh, ignorance, you blissful, blissful thing, you.

Iekš Black Mass bija pārsteidzoši labs Džonijs Deps (pārsteidzoši tāpēc, ka pēdējos, oh, I dunno, desmit gadus laikam, viņa piegājiens aktierspēlei ir izskatījies pēc pretty much "Džonijs Deps tēlo Džoniju Depu, kas izliekas par [insert name here]).

Toties kā man pēc vakardienas kaķa stiepšanas visi plecu un roku muskuļi sāp, oi. (Bet nu ko gan citu no manām kuslajām miesām varētu gaidīt, ja pēkšņi manuāli jāpārvieto ~9 kaķa kilogrami + kaste ar segu.)

Bet tikmēr mazo dzīves prieciņu sadaļā — nopirku jau kārtējo Cuccio nagulaku un jau kārtējo reizi esmu visai pamatīgā sajūsmā. Jo Orly sasodīti ilgi žūst (ja man vēl četras stundas pēc nolakošanas nagos iespiežas palaga raksts, fuck that), OPI ir drausmīga pigmentācija (ja ar divām krāsas kārtām nepietiek, lai dabūtu vienmērīgu pārklājumu, fuck that), China Glaze ir kaitinoši šauras otiņas (what are these? brushes for ants? fuck that), un Sparitual pārāk ātri sabiezē (ja man jau pēc pāris lietošanas reizēm ir jāpērk vai nu šķīdinātājs vai jauna laka, fuck that), bet Cuccio — those are juuust right.
Bonuspunkti par to, ka viņiem ir maksimāli tuva mana mīļākā OPI toņa Here Today... Aragon Tomorrow versija Glasgow Nights.

Pagājšnedēļ slimoja vīrs, šonedēļ es, un šodien vēl arī kaķis nolikās. Pilns komplekts.
Nu neko, elsdama, pūzdama aizstiepu viņu pie veta (pusotras minūtes gājiens, uz kura beigām man gandrīz rokas atteicās), kur viņš pēc apskates ieklapēja i ārstu, i mani, i visu citu, kam tika klāt, tad man izsniedza šitādus cimdus viņa nekustīgai pieturēšanai, lai var poti iešpricēt, un beigās atstāju viņu stacionārā.
Mans nabaga susuriņš.

UPD: Susuriņš vesels un jau mājās, dakteri traumēti (ar tik dusmīgu zvēru nekad iepriekš nebija dabūjuši strādāt), un par tām lietām, kuras nostresojies kaķis man nupat vannasistabā izdarījās, es labāk nemaz nestāstīšu. Bet es teiktu, ka beigās visnotaļ pozitīvi viss.

Also, kas ir pirmais, ko dara, spēlējoties Universe Sandbox²? Why, set things on a collision course and watch stuff explode, of course!

Tā arī vēl neesmu sevi iedresējusi nebesīties par neizbēgamām lietām tuvākā vai tālākā nākotnē, abet vajadzētu, oi, kā vajadzētu Skārletas "par to domāšu rīt" piegājienu iemācīties.

Pēdējā laika sapņos atkal izdzīvoju ar nāvi pārstartējamas laika cilpas, absolūti mierīgi uztveru slepkavības sev apkārt (slaktiņsapņi atgriezušies!) un piestrādāju kā kaut kāda supervillain kalibra noziedznieka personīgā asistente. Alrighty.

In other news, ja Džeksons kādreiz taisītu Silmarilliona ekranizāciju, Vins Dīzels gribot tēlot Melkoru. Āāā. [*heavy breathing*]

Nodomāju "why the hell not" un pie saviem brokastu virtuļiem atkorķēju arī vīna pudeli. Priecīgu visiem manu dzimšanas dienu!