You live, you learn; piesēdos beidzot šīgada kalendāru paķēpāt, lai svarīgās dzimšanas un vārda dienas neaizmirstas (kas mums te ļoti regulāri gadās), un uzzināju, ka 18. novembrī vārda dienu svin Brīves. Really? Un tad "ziņu" portālos katru gadu taisa dīvaināko piešķirto personvārdu apkopojumus; kāds tur brīnums, ja uz to puslīdz oficiāli vēl pamudina.
(Bet nu look who's talking. Ja man būtu bijis bērns, es tāpat visdrīzāk kaut kādu galīgi dīvainu vārdu būtu piešķīrusi.)

Izmēģināju šovakar kopā ar kārtējo Korejas šmāķu pirkumu kaut kad saņemto augļskābju pīlinga paraudziņu. Kā internetos vienā atsauksmē bija rakstīts, "I will note that this smells kind of fishy, in fact, it smells exactly like the liquid that shirataki noodles are packed in". Yeah, no; no fish here. It smells like dick.
(Bet iznākums ļoti patīkams. Just like with a dick.)

Preses un internetu sieviešnodaļās bieži vien attiecību ilgtspējas uzlabošanai un nodrošināšanai tiek ieteikts kopīgi nodoties kaut kādiem nebūt hobijiem un aktivitātēm, jo viss, ko dara kopīgiem spēkiem, pāra attiecībām nākot tikai par labu.
Mēs ar vīru šodien tā arī darījām. Par abiem iztapsējām zārku.

Klasiskajā mājsaimniecībā sekmes arī mainīgas; iemetu savu mīļāko melno džemperi (is there any other kind?) izmazgāties (ne pirmo reizi) un pēc tam izžāvēties (arī ne pirmo reizi), un šis, protams, ņēmis un neglābjami sarāvies. The fuck.

Ir jau, protams, patīkami no ārpuses mīnusiem ienākt siltā istabā, bet 27,3 grādi varbūt tomēr nebūtu gluži vajadzīgi.

Also, tas vien, ka šodien esmu milzu vienradzis, nenozīmē, ka uz mani tik cītīgi jāblenž.

Jāsaka, kā ir — best Christmas ever.
Pirmkārt, tik garšīgi gatavoju, ka tamdēļ vien sevi noprecēt varētu, un, otrkārt, brīnišķīgi ikvakara kinoseansi līdz trijiem naktī (svaigākais Tarantino kā jau Tarantino, bet akšausmas, cik sasodīti skaists bija The Revenant, āāā).
Treškārt, par saņemto dāvanu vispriecīgākais, protams, bija kaķis.

Да здравствует наш суд, самый гуманный суд в мире mana friziere, pati labākā friziere pasaulē!
Also, milimetra garumā nodzīti mati ir tīri patīkami uz tausti.

Mīļotais dzīvesbriedis šodien paguva sapriecāties, ka viņa raduraksti dziļāk papētīti, bet tad nācu es un, protams, visu sabojāju, paziņojot, ka vispār jau viņam acis ir nevis zilas, bet gan pelēkas ar dzeltenīgu vidu. (Varēja nepūsties; zināms taču, ka man pelēkas un zaļas acis šausmīgi patīk, atšķirībā no zilām (nē) vai brūnām (galīgi nē).)

No Sicīlijas tik ļoti pielipusi tā viņu universālā standarta sejas izteiksme, ka vēl tagad vaļā netieku, un nupat jau pašu sāk pamatīgi kaitināt.
Bet visādi citādi, la vita è bella — brīvdienām ne tikai skatāmliste gatava (The Hateful Eight! The Revenant! Jessica Jones! Galu galā, visi hobiti un gredzenpavēlnieki!), bet arī ēdamliste izplānota (ar uzsvaru uz garšīgi, daudz un vēl), un it kā ar to visu vēl nebūtu gana, pastāv vismaz 80% varbūtība, ka šogad pirmo reizi kopdzīves laikā mums būs egle (I fucking love Christmas trees! ^__________^). Kā te lai nečanelē savu iekšējo pārlaimīgo pīrāgģīmi, nu.

Bijām uz The Force Awakens, kura laikā pat nepaspēju nogarlaikoties. (A glowing review, I know; bet tas tikai tāpēc, ka jāgaida nākamgada stārtreka trešā sērija, oboioboioboi.)

Esmu tā pieradusi pie saviem korejiešu šmāķiem, ka tagad, eiropiešu ražojuma skropstu tušu nopirkusi, vairs nemāku cilvēcīgi ar to milzīgo birsti darboties. Nav man tik lielu acu, kuru skropstu nokrāsošanai pudeļbirsti vajadzētu, nu nav.
Tas tā, iz pirmdienas rīta "first world problems" sadaļas.

Pamazām piebeidzu iekavētos seriālus, tātad, ja, un Banshee, monamūr, pēc tavas trešās sezonas trešās sērijas esmu precīzi šāda. Well played (and written, and directed, and cut, and produced).

Pēc šīs zoba trīscēlienu epopejas tā vien šķiet, ka kopš tiem senajiem laikiem, kad pie zobārsta biju pēdējoreiz, viņiem ir izgudrota un ieviesta vesela plejāde jaunu moku rīku. Bet tagad vismaz kādu laiku tur varēšu nerādīties. (Līdz nākamajām zobu sāpēm, har har.)

Also, vai tiešām visu zobārstniecību oficiālā radio stacija ir Skonto?

Rumpis kaut kādu mistisku turbo režīmu ieslēdzis. No vienas puses — rīt (un ne vienkārši ēst) gribas teju vai ik pēc pusstundas, bet toties no otras — mani pa-kāpnēm-nokrišanas zilumi pārsteidzoši ātri pazuduši. I'll eat to that, ko citu lai saka.

Būšana citur ir nenoliedzami forša padarīšana, bet bez tā uz-no posma gan es mierīgi varētu iztikt. Tagad arī, mantas jau daudzmaz savāktas, čumedāns ar gandrīz sešiem litriem suvenīru (dažnedažāds alhōls, kas gan cits) sapakots, darīt īsti nav ko. Jāēd vietējie mandarīni, jādzer bezkaunīgi lēts vīns un jāskatās seriāli, kas gan cits atliek. (Speaking of, The Man in the High Castle pirmā sezona bija v. nice; The Last Kingdom arī.)

Un ir tikai ceturtā diena, bet es jau esmu izdzērusi vairāk kafijas, nekā pa visu iepriekšējo dzīvi kopā ņemot. Te vienkārši nav dzeramas tējas. Nekur. Fucking savages, nu, kā citādi lai to nosauc.

Bet toties, izejot pa durvīm, ir šitā.