kad es ieraugu, ka cilvēki visādās vietnēs* savu atrašanās vietu apzīmē ar visādiem mākslīgi (mērkaķinga nolūkos) radītiem kodētajiem apzīmējumiem (pilsēta ar rītdienu, iedvesmas pilsēta utml), man vienmēr iestājas apdomāšanās brīdis, kamēr galvā saslēdzas kas te ir kas. sabīdās liste ar pilsētām, kurām ir šādi kodētie nosaukumi, ar spārnoto nosaukumu listi, kamēr noklikšķ - jā, pilsēta ar rītdienu saucas v-pils (piemēram). laikam jau ar to es gribēju teikt, ka šitie nosaukumi savu misiju nepilda - momentāni atpazīstami nav. nemaz neiedziļināšos tajā, cik smieklīgi viņi toties ir.

*to, kas kursīvā, izrunājam/lasām/iztēlojamies ar dziļu riebumu

"neviens nerunā par to, ko pārcieš cilvēki ar pakāpenisku mīļotā zaudēšanu", izlasīju pie dienasgramata. blaukš pa pieri un gar zemi.

mar ir vismaz viena garantēti laba īpašība - es protu vārīt ūbergaršīgu gurķu zupu. pamaz jau ir, bet iesākumam pietiks ;)

lai tikai nestrādātu, esmu gatava pat receptes publicēt (pēc publikas a.k.a. pzrk pieprasījuma). gardumiem tā kā par prastu, tāpēc tikai manā žurcī.

( zem kata - viss par gurķu zupu )