|
[Nov. 15th, 2012|12:55 am] |
viena nedēļa intensīvas korporatīvās verdzības ieslēdz nervu nospriegojumu tādu, ka šodien bija bail braukt ar riteni uz pilsētu, jo es par sevi neatbildu ielīdu trolejbusā, aizmiedzu acis un gaidīju, kad varēs kāpt ārā mājupceļā aizmirsu, ka man nav riteņa, un aiztesos pa velomaršrutu mājās (un tagad es palielīšos) tāpēc vakarā visam uzspļāvu un aizgāju pēc haļavnijiem opiātiem (c) lemurs jeb paskriet mazliet vairāk, nekā par asti noskrēju savu pirmo divciparu izklausās jau lepnāk, nekā ir, jo divcipars ir mazākais iespējamais tieši pie namdurvīm displejā uzgriezās 10:00, un pīpējošais dzīvesbiedrs izskatījās stipri izbrīnīts, ka viņam virsū nesas veselīgs sārtvaidzis ar izstieptā rokā pret viņu pavērstu telefonu un kaut ko tur lielīgi baksta jōrzs trūlijs, verdzene izaura
|
|
|