bijām mēs ar tai seskā, kurš mīlīgs kā arvien. un lietainajā vakarā braucot ārā no rīgas, katram gadījumam paķērām līdzā ričukus (3 gab fiksīšus), ja reiz tam auto ir tās 3 ričukvietas uz jumta. a ja nu pret rītu, kad debesis noskaidrosies, uznāks kāre pabraukāties.
un, dabistiski, kā reiz uz saullēkta tuvošanos mūsu iznesīgie brieži jaunskungi bija sakoļījuši vietējās jaunkundzes parādīt "kur te pie jums to saullēktu skatās". pirmoreiz mūžā braukt ar fiksīti pa mīkstiem smilšainiem ceļiem (un tos kārtīgi uzart) bija pizģec pizģec - no vienas puses pilnīgi cita pasaule, kuru vada citādi, un kurā nākotni rēķina citādi (un stipri agrāk), no otras - kompānijā kalpoju par lēno divplāksni, jo galīgi nav pārliecības, ka ātrumā spēšu izkontrolēt vadību. lai arī eksemplāram, ar kuru braucu es, bija uzlikta pakaļējā bremzīte, es to izmantoju varbūt kādas 3 reizes visā tripā. ibo ņehuj. ja hārdkors no citas planētas, tad hārdkors no citas planētas.