Par ikdienu
Tas viss ir huiņa. Lielākā vai mazākā mērā, bet tomēr huiņa. Man sāk uznākt patiesas bailes, ka šāsdzīves rutīna, mani uz to Meksiku neaizdzīs vis manos sapņos, bet gan natūrā.
Labi, Meksika ir tālu, bet kas man traucētu Itālijas dienvidos vākt vīnogas, pļaut zāli vai krāsot mājas? No komprende itaļjano? Nu jā, nu sūds ar visu, labiem cilvēkiem, lai saprastos, valodas barjeras nepastāv.
Bļe, kak že zajebalo...