Par to, kāpēc esam tādā dirsā
Par augšminēto esmu domājis daudz. Tā kā nekādas padziļinātas ekonomikas zināšanas, lai varētu veikt situācijas analīzi watt vai unpy līmenī man nav, es aprobežojos ar savām subjektīvajām sajūtām, novērojumiem un secinājumiem.

Mēs visi esam redzējuši sižetus par būvfirmu "Pamats" un bērnu slimnīcu. Tas, ka objekts sadārdzinās pēc fiksētās līgumcenas noslēgšanas nav nekas neparasts, pat reklāmas aģentūrā bijām iemanījušies A pārdot par B un visiem viss bija labi.

Tagad ir vēl jautrāk. Pavisam jautri. Atskrien vienas varen turīgas pašvaldības arhitekte vai kas nu viņa tur ir un saka - ir baigā žŌpa. Arī būvnieks piekrīt, ka žŌpa ir un tagad to vajadzētu tā kā risināt.

Lietas būtība - konkurss ir uzvarēts, un viena pozīcija ir "iepārdota" četreiz lētāk nekā tā patiesībā maksā. Nelaime tikai tur, ka triks ar sadārdzinājumu vairs neiet cauri un nu vajag risināt mirkļa struktūru. Mēs viņu protams risinam un viss būs bumbās, bet pats princips pārsteidz. Pārdod bentleju, bet beigās atved volksvāgenu. Vot tas ir kruta!

Uz jautājumu, kā tad tā sanāca, ka nu vajag "risināt", skan kautrīgs - konkursā vinnēt vajadzēja...