Par darbu
Tā nu ir sanācis, ka arī manas ausis ir sasniedzis vārdu salikums "risku diversifikācija" ko it kā neesmu savlaicīgi veicis, so šajā sakarā ir vajadzībiņa pēc darba.
Tātad man ir maketētājs, desktoperis vai kā nu viņus tur sauc. Īsti mākslinieks viņš nav, viņa f-ja bija saņemt .doc dokumentu un izmērus, kur finālā viņš no dotā vorda taisīja melnbaltus maketiņus. Sākumā mums gāja grūti, bet turot vienā rokā burkānu, otrā milnu, zēns tika pataisīts par kaut ko līdzīgu maketu konveijeram kas strādā bez kļūdām.

Stāsta bēdīgā sadaļa ir tāda, ka viņš pats sev darbu neatradīs, jo ir invalīds ar visiem izrietošajiem no tā kompleksiem. Arī no maketēšanas šā vārda klasiskajā izpratnē viņš neko daudz nejēdz, tik vien kā šis pusgads manā konveijerī, kas viņam vairāk vai mazāk ir licis saprast, ka vārds dedlains ir kas briesmīgāks par pagalma krievu un nekvalitatīvi paveikts darbs ir ne tikai finansiāla, bet gan arī emocionāla sankcija, kuru es viņam izdalu bez žēlastības. Ko es ar to gribēju teikt? To, ka ar disciplīnu mums viss ir kārtībā, bet ja atlaidīs dzelzs dūri, tad ar garantiju varu teikt ka divu dienu laikā tiks iegādāts 2l plastmasnieks un dzīves svinības atsāksies.

Domāju viņu iemuķīt mūsu radošajās struktūrās, bet ir vairāk vai mazāk skaidrs, ka viņu tur samals vēl pirms jamais paspēs nolaist rīta pirdienu. Tāpēc meklēju pēc kāda mazāka kantorīša, kur viņš sākumā varētu čubināt izmēriņus un ar laiku aizvien dziļāk ielauzīties šajā arodā. Kā jau teicu, zēns ir invalīds un var strādāt tikai pie datora. Un izejas ir divas, vai nu likt viņam strādāt un mācīties tā, ka jams vakarā krīt no kājām un cerēt, ka viņa dzīve neaizies dimbā, vai arī vērot, kā viņš dienu no dienas atsāks rūpīgi nodzerties ar plastmasas aliem, kas viņam sanāk no viņa invalīda pensijas.

Pretenziju uz algu nav. Galvenais ir iespēja strādāt, lai kaut ko apgūtu. Ja ir problēmas ar disciplīnu, piemini manu vārdu un tu redzēsi kā sliņķis transformējās kombainā :)