par četrām sienām
Par savu darba telpu sūdzēties būtu grēks, ne katram gadās tupēt telpā, kur divas no četrām sienām ir ar logiem un diviem balkoniem piedevām, it īpaši ja paveras skats uz Elizabetes ielu. Tas protams ir jauki un tā, kompīts man arī tāds, lai acis nebojātu un pīpētava iekštelpās un vispār forši. Bet ar laiku pat tas sāk ubivaķ. Sāk ubivaķ tā kantorī būšana. Būšana kā tāda, ka Tev nekur nav ne jāiet, ne jābrauc, ka Tu esi tas kuram visu pie vajadzības atved. Nu labi, reizi mēnesī man pie kāda klienta jāaiztipina ar, nu tur kapižiņu iedzert pa būtisko pavāvuļot, un būtu interesantāk, ja tie klientu būtu kaut kur nebūt Liepājā vai Ventspilī, nevis te pat ap stūri, 5 min gājienā.
Nu ja, un ja sanāk kaut kur braukt, parasti tas ir netīrību nevis līgumdarba dēļ, tad man ir svētki. Ir iemesls kaut kur nebūt doties, spiest pedālīti, grozīt vōlumi, un bļaurēt:"Kur brauc muģila, pidors, nu biļi že ļuģi kak ļuģi i srazu vsje staļi iģiotami!"
Nu lūk, šodien ar, jābrauc tur uz pagastu bumāgus kārtot un tā. Sapriecājies jau no paša rīta diebju pa kantorīti un jautri košļāju signalizācijas pulti. Un huju, piezvana kolēga ar tekstu ka viņš kak raz šorīt tajā pusē gadījies, visu izdarījis, vsjo puķom, nav ko man pūlēties. Sanīku, nu baigi sanīku. Ko nu tur pūlēties, man fakts ka nekur nav jābrauc ir - te nu bija vasarssvētki, bārbekjū pa zemi.

Un neko, piekāš visu šito bandūru un vienkārši ņēmu un aizbraucu uz Jūrmalu pusdienās. Vismaz kaut kas.

Atgriežoties noliku mašīnu Skonto stāvvietā un ejot līdz darbam izliju. Nebūtu ka braucis. Bļe.


UPD: Bet, ja man darbā nebūtu Cibas, Drauģeļu, zirgošanās ar kolēģiem un vispār baigais poziķivņiks, vai arī man būtu vienkārši jāstrādā stīvā juristu vai finansistu kantorī kur viss fans internetā ir piegriezts un vienīgā izklaide ir kluso purkšķu laišana, es noteikti ieskrietos un līdaciņā izlektu no 5 stāva loga.

Kā arī, Dievs apžēlojies lūdzu par visiem tiem, ko par referentiem dēvē un visiem tiem, kuriem e-mailā ir .gov. Dodi viņiem spēku izturēt...