Par svētdienu “a ļa perfecto”
Nu zuzik, kā Tev šķiet, kur es esmu? Nu bet protams ka darbā. Tā viš i, dižiem darbiem vispiemērotākās ir svētdienas, kad darbā neviena nav, var diezgan paskaļi iegriezt linkin park un ppt failos sarakstīt visādu tuftu angļu valodā, lai tam nabaga nelgam kurš šo šķidro garadabu saņems, rastos iespaids, ka tas čibriks kas to rakstījis ir baigais nazis.

Atrašanās darbā nav tas ļaunākais kas ar mani šodien ir noticis. Esmu sadzīvojies kaut kādā zarazā, kā rezultātā katra kumelīšu tēja ko izdzeru pēc padsmit minūtēm tiek izpļūtīta. Forši bļe. Ir pamatotas aizdomas, ka šīs ciešanas man ir piektdienas “le dropo majestozo” mantojums.

A piektdien bija intereseanti. Viss sākās ar to, ka sagribējās kaut ko neordināru. Nu lūk, viss būtu labi, ja “neordinārā” lieta nebūtu krējuma liķieris. Šarlote nulle pieci maksāja pieci lati ar astīti, nul zīben karolains uz akciju – septiņi. Izšķīros par karolainu. Nu lūk, hokeja laikā kolēģīši tresīja visi un ar baltu aci lūrēja uz jenotu kurš zīda karolainu ar ledu. Viņiem bija pamatotas aizdomas, ka man kaut kas ir sagājis uz īso. Nu karolainu es izdzēru visu, pārslēdos uz viskiju, tad esot bijis sarkanā, no kura kā jau minēju mani izstutēja.

Vakar pēcpusdienā sākās pļutka, turpinās vēl šobrīd. Nesatraucaties man viss labi, sēžu darbā, virpoju, man sāp vēders un ik pa brīdim jāaizskrien uz točiņu.