Ķiplokmaizīte un sviestmaizītes parastās ielocītas (ček), kategorijā "muļķības" pašlaik ir variants rakstīt šo ierakstu, kategorijā "filma" šodienas rezultāts ir apmēram 20 min no "Kirikū" (kas ir franču valodā, beidzot atradu subtitrus), plānoju vēlāk saņemties atlikušajai daļai.

Tātad par filmām, lai varētu beidzot pievienot nākamo tagu "365 dienas filmas".

Es jau te nesen izmuldējos, ka apmēram 100. reizi noskatījos Herolda Reimisa 1993. gada "Murkšķa dienu" (DR un NN grāmatā filma ar apaļo 200. kārtas skaitli). Atzīšos, ka tā ir viena no retajām filmām, kurām es filmu vērtēšanas portālos dāsni esmu ielicis maksimālo vērtējumu. Cenšoties būt objektīvam, tur dažus trūkumus varētu atrast, piemēram, man acīs duras otrā plāna aktiera Krisa Eliota tēlojums, bet citādi man patiešām liekas lieliska filma, mani sajūsmina un uzjautrina Murejs, aizrauj tēma (tāds viegls sci-fi), tā filma mani tā piesaista, ka man ļoti, ļoti gribas būt tur iekšā, kopā ar viņiem to piedzīvot, lai gan tikpat labi uztveru arī filozofiskās notis par rutīnu, nebeidzamo ikdienu, no kuras nekādi nevari izrauties, laika trūkumu, vēlmi mācīties "pāri laikam", būt labam. Kā jau teicu, viena no manām visu laiku mīļākajām filmām. Pat romantiskā daļa bija forša. ;) Akurāt 10 no 10 murejiem.

Kā nākamo mēs blociņos pierakstām "Doktoru Streindžlavu" jeb filmu ar vienu no visu laiku interesantākajiem nosaukumiem - (Dr. Strangelove or: How I Learned to Stop Worrying and Love the Bomb), Kubrika meistardarbs iz aukstā kara laikiem (1964.). Saprotu un apzinos, ka šī filma ir būtiska ietekme ne vien filmu nozarē, bet arī Rietumu pasaules izpratnē par kodolkara draudiem, tomēr mani tik ļoti tā neuzrunāja. Lielā mērā zuda ticamības moments, kad filmā parādījās PSRS vēstnieks, kurš telefoniski runāja ar savējiem krieviski - nu šausmīgi sliktā krievu valodā, pat es runāju ar mazāku akcentu. :) Izklausījās pēc poļu/krievu/angļu mišunga. Bet kopumā patika, bija daudzi ģeniāli brīži, kas acīmredzot jau kļuvuši klasiski, tā noskaņa arī ir spēcīga. Astoņi no 10 sellersiem, jā nudien, Pīters Sellers ir labi pastrādājis pie savām n lomām. Grāmatā iekļauta ar 70. numuru un Ditas Rietumas komentāru.

Un tad, runājot par sešdesmitajiem, mēs noskatījāmies "An Education", kas ir pērnā gada filma, nominēta Oskariem, dāņu režisores Lones Šerfigas filma. Feina filma par skolu, izglītību, šo nozīmīgo soli, kas jaunajiem gurķiem jāsper, vēl gluži nezinot neko daudz par šo pasauli - nu, tobiš, par to, ko darīt pēc skolas. Ļoti interesants ieskats sešdesmito gadu Anglijas dzīvē, šur tur arī Parīze parādās. Atzīšos, ka man patika galvenās lomas atveidotāja Kerija Maligena (šeit vietā kārtējais joks, ka šādi uzrakstītu vārdu tā saimnieks nu nekādi neatpazīs), arī pārējie "galvenie" aktieri. Iedvesmojoša filma. Astoņas maligenas. Grāmatā šīs filmas nav, jo filma uzņemta vēlāk.

Tad nākamā filma sērijā par sešdesmitajiem - "A Serious Man" (atkārtošos, ka stilīgs treileris). Brāļu Koenu filma iz pagājušā gada, nominēta Oskariem. Kā jau Koeniem, filma diezgan savdabīga* un tomēr manā subjektīvajā skatījumā viena no viņu labākajām filmām, vēl tikpat ļoti pie sirds man iet "O Brother, Where Art Thou?" un "Fargo", lai gan pēdējā man jau sāk pagaist no atmiņas, būs jānoskatās vēlreiz. Bet atgriežoties pie tēmas, "Nopietns vīrs" ir alegorija par bībeliskiem motīviem, godavārds, man neizdevās noskaidrot, kā latviski sauc to bībelisko tēlu, kura stāsts šeit attēlots mums viegli uztveramās bildēs. Angliski saukts par Job, krieviski par Иов, bet vācu valodā - Ijob. Re, kā, mazliet plašāka izpēte un vācu versija uzvedināja uz īsta ceļa. Tātad filma "A Serious Man" ir attāli balstīta uz bībeliskā stāsta par Ījābu. Neiedziļinoties sižetā (neesmu šobrīd gatavs runāt par reliģiju), teikšu, ka interesanta un atmiņā paliekoša filma ar mazpazīstamiem, bet labiem aktieriem. Būšu garlaicīgs un atkal došu astoņas acis no desmit ījābiem. Ar DR vai NN viedokli neesmu iepazinies, grāmatā nava tā paša iemesla dēļ.

* sieva jau pirms ilgāka laika ir atteikusies no jebkādu Koenu filmu skatīšanās :)

Tagad īsa* pīppauze pirms, domājams, pēdējā filmas apraksta. Pīppauzē gribēju pastāstīt, ka vēl es pēdējā laikā sāku uzklausīt amerikāņu filmu kritikas grandu Rodžeru Ībertu, kurš, starp citu, tvīto kā traks. Kad Amerikas un Latvijas ekonomika, kā arī manas finanses nostāsies uz kājām, ļoti iespējams, ka iegādāšos kāda viņa grāmatu. Vai vismaz viņa ieteiktu grāmatu. Vai vispār kādu grāmatu.

* neviļus uzrakstīju "īsta", un aizdomājos uz mirkli par zemapziņu.

Esam atpakaļ studijā, kur mūs jau gaida pēdējās šodien apskatāmās filmas treileris - "À bout de souffle" (Līdz pēdējam elpas vilcienam, 1960). Var arī treilera vietā uzreiz noskatīties daļu no ainas viesnīcā, kas arī dos labu ieskatu par filmas noskaņu. Bet ņemiet vērā, ka tā ir tā pati saite, kas jau vakar bija manā ierakstā. :) Filma, kas aizsāka franču jauno vilni, režisors Žans-Luks Godārs. Te man atkal mazliet jāatkāpjas un jāpastāsta liriska atkāpe, ka no bērnības atceros, ka mans tēvs mēdza par franču filmām izteikties skarbi, apmēram tā, ka "franču filma" izklausījās pēc lamuvārda, daudzus gadus veltīju saistītām pārdomām par franču filmu māksliniecisko dabu. Bet nu tagad esmu izaudzis, man ir savs viedoklis, un man patīk šādas savdabīgas filmas, lai gan ne visas. Grāmatā iekļauta ar alfabētiskās kārtas numuru 151, Dita Rietuma apraksta Godāra filmas ļoti savdabīgo montāžu, viņš esot uztaisījis to filmu par garu, un tad īpatnējā veidā griezis ārā visu, kas, viņaprāt, ir lieks. Rezultātā filma ieguvusi savu neatkārtojamo pirkstu nospiedumu, unikālas it kā saraustītas ainas, kas it nemaz netraucē. Žans Pols Belmondo un Džīna Sīberga ir tādi jauniņi, foršiņi. Šī filma mani pārliecināja, ka varu pārkāpt kādiem ieaudzinātiem aizspriedumiem, radīja manī vēlmi skatīties citas tā perioda filmas. Nu, lai jau ir astoņi belmondo no desmit sībergām, vai otrādi.

Nu tā, šodienai pietiks.

UPD. Papildināts nākamajā dienā: English Russia ielikuši dažas bildes ar Cara bumbu, spēcīgāko jelkad detonēto kodolieroci, kas lieliski ilustrē pasaules politisko stāvokli Dr. Streindžlava laikā - Cara bumba tika uzspridzināta 1961. gadā, pāris gadus pirms filmas iznākšanas.