Gribēju šodien piezvanīt vecvecākiem. Pat visiem trijiem, bet nepiezvanīju nevienam. Piezvanīšu rīt.
Gāju cauri tirgum un tur bija mazītiņš cilvēciņš. Nu pavisam maziņš, tāds trīsgadīga bērna augumā. Un palika tā dīvaini. Es redzēju, kā ļaudis atskatās. Un tad man likās, ka pēc 20, nē 15 gadiem būs videoblogi. Tev pat nebūs jāpapūlas izvilkt kameru un kaut ko filmēt, jo viss jau tāpat tiks saglabāts pie redzes sensoriem pieslēgto videoierakstīšanas iekārtu (implantu) atmiņā. Un videoblogs būs tāds highlight par tavām dienas gaitām, papildināts ar ārējo, visuresošo novērošanas kameru materiāliem ilustrācijai.
Vot, muļķis. Toreiz jau es nezināju, ka divi no maniem vecvecākiem pusgadu vēlāk būs miruši. Vajadzēja piezvanīt.
(Sasaucas ar šodien noskatīto filmu "A Serious Man", kurš visu filmu to vien darīja, kā neko nedarīja. Varētu pat interpretēt, ka izvairījās no rīcības.)
Pieci gadi pagājuši, mums ir Jūtūbe, ir videoblogi (man vēl nav), bet nu šitās fīčas ieviešanu es vēl gaidu - kad nepārtrauktā filma, ko es savām acīm ikdienā redzu, būs pārnesama uz citu datu nesēju. Saglabāt un iešārēt ar citiem.