sarežģītais zvirbulēns

no jaunākajiem darba sludinājumiem:
Latvijas Radio meklē risku vadības speciālistu, bet Rīgas Satiksme - procesu attīstības vadītāju.

Starp citu, Tesla tā vietā lai kičītos un mēģināt lekt augstāk par dirsu ar Full Self Driving (FSD) varēja iesākt ar ceļa zīmju un atļautā braukšanas ātruma atpazīšanu. Vislabākais FSD būs atsēdies sūdos, ja vilksies uz 50 tur kur atļauts 90, un otrādi, mauks uz 90 tur kur ir zīme 70.

(Parasti gan viņš vairāk spiež uz to lēnāko - neatpazīst laika ierobežojumus ātruma zīmēm, neatpazīst krustojumus, aiz kura ierobežojums beidzas, utt utjp.)

Salmiņu problēma arī nav saprotama man - var dzert taču arī normāli.

LSM. Dienvidkorejā skumst par pirmo šķietamo robota pašnāvību

DELFI. Šveices futbolisti gāž no troņa nevarīgi spēlējošo Itāliju

LSM. Naktī glābēji palīdzējuši vairākiem atpūtniekiem uz ūdens

DELFI. Kalifornijas kalnos pazudis vīrs 10 dienas izdzīvo, dzerdams ūdeni no zābaka

DELFI. Amerikānim pēc šķaudiena no vēdera izspiežas zarnas

Neliela atskaite par braucienu no Berīnes uz Rīgu, 19.07-20.07.

Šoreiz stratēģija bija tāda: izmantot daudz Ionity lādētājus. Nopirku viņu "passport" tarifu, un uzreiz cancel, tb tāds viena mēneša maksājums.
Braucu caur Lomžu, nakšņoju Suwalkos. Izbraucu no Berlīnes ap 6:00, ierados Suwalkos ap 16:00.
Lomžas apbraukšana joprojām kauna traips, un ceļi tur vienām ir baisi, šoreiz netriecos cauri pilsētai bet gan apmetu loku.
(Tas, ka līdzekļus lielceļa būvēšanai nozaga bebri no tuvējā "Biebrzański Park Narodowy" ir vairāk nekā skaidrs.)

Lādēšanās vietas: simboliska lādēšanās Swiecko Ionity.
Tad, Poznaņas Ionity. Piebraukšana tur ir OK, bet lai tiktu atpakaļ uz lielceļa, tāda cilpa uz 10 minūtēm, diemžēl.
Ja nebūtu Ionity tarifs, labāk izvēlētos apstāties BP Niepruszewo ar Greenway.

Dodoes tālāk, tad nedaudz aiz Strykow, tur divi Ionity, viens Varšavas lielceļa pusē, otrs Poznaņas virzienā. Šis gan ir perfekts apstāšanās punkts. Perfekts.

(Bet, mistiski kā uz austrumiem no Lodž/Strykow ir pilnīgs un absolūts Ionity tuksnesis: līdz pat Kauņai vienkārši nulle.)

OK. Braucot atzīmēju kā Tesla prognozētais range un reālais atlikums par 10% atšķiras - ja auto sola ka iebraukšu lādēt ar 25% atlikumu, ierodos ar 15%. Ja sola 30% atlikums, ierodos ar 20%. Tas nedaudz krīt uz nerva un mērķēt ierasties tā ap 10% atlikumu pavisam nesaista.

Nākamā uzlāde: Varšavas Tesla Supercharger North ar saviem 14 staļļiem. Iebraucot gandrīz visi aizņemti, reāli, tikai 3-4 brīvi, cilvēki tik brauc un vienojas klāt un nost. Mašīnas tā ka ņudz.

Nopērku vietējā veikalā Biedronka (bizbizmārīte) šo to apēst. Interesanti, Polijā ir divas konkurējošas veikalu ķēdes, Biedronka, un Žabka (vardīte). Par Biedronka es vēlos piebilst, ja to "d" apmet otrādi, var izlasīt "Biebronka": t.i., bebri maskējas.

Brauciens cauri Varšavai nebija tik traks kā citu reizi, bet strēga riktīgi vietās pirms ceļš sadalās uz Bialistok virzienu un to otru virzienu. Un pēc tam salīdzinoši brīvs ceļš. Secinu, ka tā vieta kur auto ir jāpārkārtojas un jāizlemj, vai šoreiz pa ziemeļu virzienu, vai pa dienvidu apvedceļu braukt, cilvēkiem jauc galvu.

Uzlādēju pietiekami lai tiktu līdz Suwalkiem (uz to Greenway lādētāju pie Suwalku Kaufland), dudinu, bet tad izlemju piestāt pie Ostrow Mazowiecka (Nagoszewka Greenway) lādētāja, kafija, tualete, ziņa naktsmāju saimniekiem precizējot ierašanās laiku.

Un tad dudinam, apbraucam Lomžu nolādot bebrus, dudinam atkal. Ja Varšavā bija +33 °C, tad Suwalkos staigā tumši mākoņi, ir vējains un pavēss.

Ja gribētu maksimizēt dienā nobraukto stundu skaitu, varētu naktsmājas meklēt Kauņā vai Panevežā. Bet Suwalkos naktsmājām ir ļoti labs cenas/kvalitāte rādītājs.

Izguļos, no rīta nesteidzīgi savācos, dodos tālāk. Lietuvas robeža pienāk negaidīti ātri: bet tur milzīga rinda ar smagajiem, saiet divas joslas kopā, robežsargi (vai muitnieki?) vērīgi lūr un dažiem smago šoferiem arī apskata dokumentus. Vieglie gan fiksi ielien priekšā, un minūtes laikā esmu jau Lietuvas pusē.

Atkāpe par robežu: tas kas darās Vācijā no Polijas iebraucot ir vispār drausmas, kā tie sušķa friči nobloķējuši lielceļu un tad desmit kilometrus lielceļš velkas ar 10km/h ātrumu, saiet divas joslas vienā, un jābrauc garām smirdīgam mobilajam kontroles punktam, tas ir nožēlojami. Vācieši, protams, meklē visādus imigrantus un bēgļus un spiegus, nu lai jau.

Esmu priecīgs, ka izpalika mokošais ceļš no Bialistokas līdz Lietuvas robežai ar tām draņķa mazajām pilsētiņam un radariem pie katra krūma.

Un, tad noslēdzošais posms, klusām dudinam cauri Lietuvai. Pilns ar radariem, gan foto, gan vidējā ātruma. Apstājos Kauņas/Garliawa Ionity, bet varēju arī nestāties: uzlādes pietiek līdz Panevežas Ionity.

Panevežas Ionity ļoti jauks, tieši lielceļa apļa malā, šeit lādējo tā lai pietiek līdz Rīgai un arī tā ar rezervīti, lai nav uzreiz jālādē ierodoties.

(Bet Rīgā tagad ir lieliskas uzlādes iespējas, Elektrum, e-mobi/Mobilly, Eleport un Virši, nav vairs pavisam ne tā kā pirms 3 gadiem, kad centrā bija tikai daži e-mobi lādētāji un vēl viens Elektrum netālu no Nacionālās bibliotēkas. Ļoti žēl ka Satekles ielas stacijā Viršiem saskādēja to jauno lādētāju.)

P.S. Poļi gan vienu lietu varētu izdarīt: aizliegt smagajiem apdzīt vienam otru. Viens velkas ar 80 km/h, otrs ar 85 km/h apdzen, un aiz šiem viss ceļš, kas varētu ar 140 braukt, bloķēts.

Šis nav par brendu vai ko tādu - gandrīz vienmēr netīšām uzvelku patagonijas kreklu otrādāk. Tā lai lielais uzraksts ir uz priekšu, tā lai redz.

Šorīt maza meitenīte vilcienā dungoja dažādas melodijas. Vārdi sastāvēja no mjau, mjau, mjau. Mammai laikam jau bija apnicis un delikāti centās mainīt tēmu. "Počemu tak grustnaja pesņa?" Meitenīte kaut ko atbildēja, šķiet iebilda. Dziesmiņa nelikās nemaz tik bēdīga, ja tas vārds to nozīmē, bet nu varbūt ikdienā nemitīgi ko tādu klausīties būtu par traku. Tad meitenīte centās šo pašu mjau-mjau izdziedāt mažorīgākā melodijā, bet mamma laikam nejutās pārāk iespaidota un īsti neklausījās. Konduktore smaidīja un teica:"Te arī viens mjau-mjau braucējs." Laikam uzlabojās noskaņojums gan mammai, gan meitai. Tomēr jauki tādi mazi laipnības žesti ikdienā.

Pēdējās nedēļās ar bērniem esmu nobraucis apmēram 400km.
Ar Tomu braukt ir viegli. Viņš mani aptverot cieši piekļaujas un ir mierīgs, līdz ar to pasažiera radītās balansa izmaiņas nejūtu.
Ar Rasu ir savādāk. Viņa visu laiku kustas un meklē ērtāku pozu. Viena no tādām ir atstutēt ķiveres zodu pret manu plecu tā, ka manā rokā asins pārstāj cirkulēt. Tā ir tik forša sajūta - vest, ciest un priecāties par to kā viņa priecājas.

Abiem patīk braukt ātri. Ļoti, ļoti ātri.

Šodien bija pēdējā iespēja šovasar Rasu izvizināt. Izbraucām kalnus, aizbraucām līdz jūrai, vēlreiz līdz jūrai, līdz ostai, līdz otrai ostai. Filips mani nepazīst, bet nav pirmā reize, kad esmu pārlaimīgs ieraugot viņu. KC.

Salonu kāzu kleitas ir neglītas un vienādas un maksā neadekvāti daudz un jūs, bābas, pašas ļaujat to sev nodarīt.

Pa ceļam uz mājām paspēju izlasīt iepriekšējā nedēļā gandrīz visu neizlasīto grāmatu lappuses. Neredzētās pieturvietas un aicināja ārā uzkavēties ilgāk un iepazīties ar ieliņām, ēkām, cilvēkiem. Varbūt iztēlē tā notika. Domu kartē jau atzīmēju vietas, uz kurām gribētu šovasar aizbraukt. Laikam braucieni vilcienos man nekad neapniks. Rīgā šovakar gaiss smaržo pēc vasaras un klusuma. Viena no pastāvīgajām ainām kopš pavasara - naudas kaķis guļ uz palodzes.

Varbūt gaumes jautājums, bet atkritumu problēma mani satrauc vairāk nekā cilvēki, kas ēd gaļu.

"Smadzeņu nelietošana traucē sabiedrībai."

Rīt būs divdesmi nākamais jūnijs.